(Seriāls & grāmata, bet šeit par seriālu)
Bezsvara stāvoklis
Mēs pārāk daudz dzīvojam savās galvās. Bet tas pat nebūtu virsraksts. Ir diezgan grūti šim stāstam izdomāt virsrakstu, jo ir tāda sajūta, ka šis stāsts ir pārāk trausls un pret to ir jāizturās jūtīgi un viegli, un pat tik vien kā virsraksts varētu to ietekmēt un mazliet satricināt. Stāsts nebūt nav viegls – emocionāli -, bet man tas šķiet viegls fiziski, – viegls kā spalva, kurai uzpūšot gaisu tā aizlidos un pazudīs. Jo ir tik maz, pie kā pieturēties. Tik vien kā vienam pie otra. Taču te atkal traucē vieglums fiziskā ziņā, jo lai gan jūtas un emocijas ir tik smagas, ka mentālā gravitācija ierauj sevī, fiziski viņi nevar pieķeries teju nekam. Gravitācija no dzīves viņiem apkārt nesaista viņus pie zemes. Laikam tāpēc, lai būtu, pie kā pieturēties, viņi ieraujas sevī un vairs nu jau vairs nemāk iznākt ārā.
Tomēr viņu pašu iekšējā gravitācija sevī nav vienīgais spēks, kas uz viņiem spēj iedarboties. Šīs sajūtas viņus vieno, un tā ir vēl viena gravitācija, kas spēj sasniegt viņus un iedarboties uz viņiem – kopība šajā skatījumā uz dzīvi viņus velk vienu pie otra kā gravitācija. Manuprāt, šis stāsts ir par šīm abām gravitācijām.
Šis stāsts ir par šīm gravitācijām, bet es neteiktu, ka šis ir stāsts par vientulību un būšanu citādam un mīlestību. Nē, šis stāsts ir par vientulību un būšanu citādam un to, kā darbojas un kā mūs ietekmē šis spēks, kas saista līdzīgu citādo. Un varbūt tā ir daļa no mīlestības definīcijas – spēks, kas pievelk līdzīgu citādo, bet tad tā ir tikai maza daļa no mīlestības definīcijas, manuprāt.
Varbūt mīlestība vispār ir tikai koncepts, ko cilvēce ir izdomājusi. Un vispār tā jau ir, vai tad ne? Tikai tā visa sāls ir tajā, ka tas ir koncepts, kam nav skaidru vadlīniju un precīzu noteikumu. Pirmā doma, kas ienāca prātā ir vienkārši pats izteiciens – tā sāls ir tajā -, bet tas attiecas arī uz kādu citu izteicienu – kā sāls brūcē -, jo šis fakts, ka nekas nav definēts un mēs nezinam un nemākam to definēt, un tāpēc liekam sev ciest, – tas ir kā sāls brūcē.
Bet kā jau rakstīju, man nešķiet, ka stāsts ir par mīlestību. Stāsts ir par šīm gravitācijām. Es domāju, ka mums katram ir gravitācija uz sevi, spēks, kas ievelk sevī, bet bet bieži ārējās gravitācijas ir spēcīgākas. Uz viņiem gan šīm gravitācijām nav teju nakāda efekta. Fakts, ka lielākā daļa cilvēku izjūt ārēju sabiedrības gravitāciju, viņos rada sāpes un vēl lielāku neiederēšanās sajūtu un sevī paslēpšanās spiedienu. Jo uz viņiem šai gravitācijai vienkārši nav ieteikmes. Te pat nav ārējās un iekšējās gravitācijas spēku cīņa, te ir cīņa starp iekšējo gravitāciju un Conela paša vēlmi iederēties. Marianna jau ir padevusies iekšējai gravitācijai un vienkārši planē ārējā vidē. Tomer viņai nav sveša šī cīņa, un tāpēc viņi saprot viens otru tik labi. Bez vārdiem. Vienkārši kopā aizmirsties
Tā ir stāsta otra gravitācija. Vienam pie otra. Nē, ne gluži vienam pie otra mīlestības gravitācijas ietekmē, bet vienam pie otra kā citādajiem, kas pievelkas savā citādumā. Šajā punktā pa vidu viņi atrod mīlestību, jo beizot ir kāda cita gravitācija, kas ne tikai ierauj viņus sevī, bet saista pie kaut kā. Saista vienam pie otra, un viņiem vairs nav sajūtas, ka viņi tikai planē sabiedrības un dzīves visumā. Kad viņi turas viens pie otra, viss nostājas līdzsvarā. Līdz kāda komēta notikuma vai cilvēka veidolā viņos ietriecas, un līdzsvars tiek izjaukts un gravitācija vienam pie otra uz brīdi vairs nav noteicošā. Uz kādu laiku tad viņi atkal planē un vienīgās gravitāijas, kam uz viņiem tajā laikā ir ietekme, ir katram sevī iekšā. Par laimi (ja tā var teikt), visumam patīk kaut kāda kārtība un līdzvars, tāpēc tiklīdz spēki norimst, viņu savstarpējai gravitācijai atkal ir vislielākais spēks. Un tā līdz nākamajai komētai vai meteorītam. Un nākamajai. Un nākamaijai. Un nakamajai.
Es ceru, ka katra nākamā komēta būs mazāka, bet tā jau dzīvē nenotiek. Vēl es ceru, ka viņu savstarpējā gravitācija ar laiku kļūs stiprāka, un varbūt tā būs. Un varbūt… nevis viņu savstarpējā gravitācija kļūs stiprāka, bet maz pamazītēm parādīsies vēl trešā gravitācija – mīlestība. Tā, manuprāt, var augt. Un tad, kad tā būs tik stipra, ka spēs turēt viņus vienam pie otra pat bez citādo savstarpējās pievilkšānās gravitācijas, varbūt tad viņiem beizot būs, pie kā turēties.
p.s.
Es tagad domāju, vai pareizi uztvēru stāsta ideju.
Bet katrs jau redz citu stāsta ideju un katram rodas citas domas. Un tas ir vienīgais autora uzdevums – likt redzēt kādu ideju un pavedināt domāt. Nav pat tik svarīgi, ar kādu domu lasītājs vai skatītājs nāk klajā, bet likt domāt. Tad katrs izdomās to, ko izdomās.
p.s.s
Beigu beigās, šīs stāsts laikam tomēr ir arī par mīlestību. Mīlestības gravitāciju. Un lai cik banāli tas arī nebūt – vai tad visi stāsti beigu beigās nav par mīlestību? Ja ne pret mīļoto, tad pret sevi vai pasauli.