Kristīne Ulberga Kariete uz Santjago

Tāda ceļa “atpakaļ” jau nemaz nav, ir tikai uz priekšu

Neizskaistināti. Kā dzīvē. Es neteiktu, ka tas bija svētceļojums, nē. Tas tā ir nosaukts tikai maršruta vēstures dēļ. Tas nebija svētceļojums reliģiskā nozīmē, bet tas neapšaubāmi bija dvēseles ceļojums. Jebkurš ceļojums cilvēku maina. Kaut mazliet. Šis tikai bija īpaši garš, fiziski ļoti grūts un viss ceļš bija jānoiet kājām.

No sākuma man nepatika galvenā varone, viņas personība, rīcība un domas mani kaitināja. Nekā personīga, bet mums kā cilvēkiem noteikti nesapasētu. Jau apsvēru domu nemocīt sevi, iepazīstot šo personu un viņas domas, kas mani kaitināja un izraisīja nepatiku, bet tad mazliet palasīju Ziedoņa „Epifānijas”, un tur bija kaut kas ne gluži par līdzcietību, bet par to, ka cilvēki ir dažādi, bet mums jāatrod kopīga valoda, jācenšas iejusties citu ādā – kaut kas tādā garā. Tā nu nolēmu turpināt lasīt, jo gribējās jau arī uzzināt par to dvēseles ceļojumu un galamērķi.

Nekāda lielā dvēseles ceļojuma jau nebija. Un par galamērķi jāsaka, ka laikam piekrītu teicienam, ka svarīgākas ir pats ceļš, nevis galamērķis.

Man šķita, ka tas tā gluži vienkārši nevarētu būt, bet man tas viss likās tik parasti, vienkārši, kā ikdienā. Sarunas un domas – es nezinu, ko gaidīju, bet tas, ko dabūju nebija nekāda lielā filozofija un dzīves jēgas atklājumi. Bet varbūt galvenajai varonei bija dzīves jēga – jēgpilna ikdiena. Starp citu, stāsts patiešām ir ļoti personisks. Varbūt tāpēc man bija tik grūti iejusties, identificēties un just līdzi – jo, pirmkārt, tas ir pavisam cita cilvēka stāsts, un, otrkārt, šis cilvēks ir ne vien kāds cits, nevis es, bet kāds ar ļoti atšķirīgu dzīves pieredzi un uzskatiem nekā man.

Galvenās varones galvenais secinājums, manuprāt, bija tas, ka kustībai uz priekšu nepieciešamas pārmaiņas un pārmaiņām nepieciešama kustība uz priekšu. Ne gluži romāna galvenā doma, bet tas, manuprāt, ir tas, kas galvenās varones prātojumos izkristalizējās grāmatas beigās.

Kā jau rakstīju, man šis ceļojums un varones pārdomas ceļa laikā nelikās neikdienišķas un īpašas, bet ik pa laikam bija atsevišķi fragmenti, ko varētu raksturot kā dvēseles izlidojumus no ķermeņa. Tiem varēja būt domāta metaforiska nozīme, tie varēja būt radīti, lai ienestu neparastumu un atsvaidzinātu romānu, vai arī kas tamlīdzīgs – vīzijas, ilūzijas, halucinācijas – notiek ar cilvēku, kurš veic 900 km kājām.

Romāns nelika man daudz domāt, izsvērt savus uzskatus, pārdomāt kaut kādas fundamentālas lietas, kā varbūt biju gaidījusi notiekam. Nodaļu nosaukumi bija interesanti, taču tikai dažiem varēju saskatīt saistību ar pašā nodaļā pausto. Tad vēl domāju par to, ka tik brīvi rakstīts par to, ka septiņpadsmitgadīgais Aleksis smēķē. Saprotu jau saprotu, ka patiesībā tā ir ikdiena, tomēr laikam gribu turēties pie vismaz formālas noteikumu ievērošanas.

Viens citāts par tēmu, kas mani spēj uzvilkt un aktivizē manu karsti argumentēt gribošo daļu (nē, nevis strīdēties gribošo, bet argumentēt un diskutēt gribošo, jo man ir argumenti).

„Vai ciešanas ir labs darbs? Ko labu pasaulei varēja dot viena cilvēka ciešanas un kāpēc sāpes ir jāapbalvo ar pasakainu apkārtni?” (101. lpp)

Kāpēc vispār ir jācieš? Nu labi, šeit man argumentu nav. Cilvēki vienkārši dara visneracionālākās lietas. Un varbūt tās dažreiz izrādās vislabākās… Kurš gan mums paskaidros, kā dzīvot? Ne Dievs, ne citi, ne arī mēs paši.

Attēls te.

Benedikts Velss „Vientulības gals”

Meklējot kompromisu ar sirdsmieru

Cik saprotu, šis nav autobiogrāfisks vai pat biogrāfisks romāns. Sāku ar šo teikumu tāpēc, ka tam ir grūti noticēt, jo romāns un galvenā varoņa pieredzētais un izjustais šķiet tik reāls. Tas laikam ir rakstnieka talants – uzrakstīt stāstu, lai tā pilnībā liktos kā īstenība. Bet vai tad īstenība nav viens liels stāsts? Turklāt ļoti izpušķots un patiesībā arī nepatiess.

Stāsts bija arī skumjš. Tas stāstīja par zaudējumiem – diviem lieliem; bet ne tikai, jo mazajiem arī bija nozīme, un to bija daudz, un kopsummā tie it nemaz nebija mazi, bet gan noteica varoņa dzīvi. Protams, ne tie vien. Taču šī cilvēka (izdomāta tēla) dzīvē zaudējumiem bija liela nozīme, un jādomā, ka tas, kas piešķīra šiem zaudējumiem tik lielu varu pār varoņa dzīvi, bija viņš pats (un grāmatas autors, un arī es kā lasītājs, kas interpretē romānu un tā varoni).

Grāmata sāpīgā veidā, bet, manuprāt, savā ziņā arī maigi pavēsta vai varbūt atgādina, ka mēs, cilvēki tomēr ir vieni. Vieni savās sāpēs, vieni savās domās, vieni savos sapņos, vienkārši vieni. Mēs meklējam kādu, ar ko šajā vientulībā pabūt kopā, un lielākā daļa uz kādu laiku to arī atrod, bet tas nestrādā simtprocentīgi. Bet ir jau labi, jo ir vērts cīnīties, un šī cīņa ir dzīve.

„Alternatīva priekšstatam par dzīvi un nāvi ir nekas. – Smēķis šūpojas starp lūpām. – Vai tiešām būtu labāk, ja šīs pasaules vispār nebūtu? Tā vietā mēs dzīvojam, radām mākslu, mīlam, vērojam, ciešam, līksmojam un smejamies. Mēs visi eksistējam miljonu miljoniem dažādos veidos, lai nebūtu šī nekā, un cena, ko par to maksājam, ir nāve.” (121)

Mēs dzīvojam, un, lai arī kāda būtu bijusi dzīve, ir tā vērts, ja alternatīva ir nekas. Vienīgi tā, protams, nav vienīgā alternatīva. Ir miljoniem alternatīvu, jo dzīve sastāv no maziem momentiem, lēmumiem, izvēlēm, un tās arī ir dzīves alternatīvas. Tikai mēs nekad nevaram zināt, kuru izvēlēties, kura būtu pareizā, ja pareizais vispār eksistē, vai kura būtu vislabākā. Visas mūsu izvēles saplūst vienā mūsu dzīves plūdumā, kurā ir iesaistītas un kaut kādā realitātē (sapņos, iztēlē, domās un prātojumos) pastāv arī citas mūsu izvēles alternatīvas, tās, kuras it kā neizvēlējāmies īstenot, bet varam veidot un attīstām savā prātā.

Un, starp citu, manuprāt, pie cigaretēm sanāk labas sarunas par dzīvi. Varbūt kopības sajūta par vienotu ieradumu? Vai atziņa iededzas kā kvēlo smēķis, kad ievelc gaisu? Vai viegluma, brīvības un apgarotības sajūta kā dūmiem plūstot?

„es pats esmu savas eksistences arhitekts” (258)

„Kad biju jauns cilvēks, man bija sajūta, ka pēc savu vecāku nāves dzīvoju citu, nepareizu dzīvi. [..] Lai apjēgtu: šī cita dzīve, kurā nu jau esmu atstājis tik skaidrus nospiedumus nemaz nevar būt nepareiza. Jo tā ir manējā.” (258)

Man rodas jautājumi par laika izniekošanu. Vai cilvēks to tā uztver arī tad, kad ir laimīgs un jūtas atradis savu vietu? Ko gan var darīt, ja jūti, ka neesi savā ādā un dari kaut ko vai šķietami visu nepareizi? Ir tik grūti apjēgt, kas būtu pareizi sev.

Par brāļu un māsu attiecībām, vispār par cilvēku attiecībām – mēs katrs esam citāds. Kompromiss ir grūts, bet tas laikam ir vienīgais, kas mums ir. Un jūtas – neizskaidrojamas jūtas. Tad nu dzīvē ir jāmeklē kompromisi – ar citiem cilvēkiem, savām jūtām un ar sevi pašu.

Attēls te.

Wayward Son Rainbow Rowell

Nekas jau nebeidzas; ja beigtos, būtu jēga; bet jēga ir tāda, ka tās nav. Jēga ir piedzīvot

Viņi nedabūja savu “ilgi un laimīgi”. Bet nav jau tāda “ilgi un laimīgi”. Ir tikai dzīve. Tā turpinās pat tad, kad esi izglābis pasauli, tā turpinās vēl intensīvāk, uzbrūkot ar savu ikdienību. Nav ceļa atpakaļ, tikai uz priekšu. Bet tu vairs nevari lidot, jo pasauli vairs nevajag glābt, tev ir tikai jāiet, un tas nospiež pie zemes.

Vai tā ir? Nav ne jausmas, bet, šķiet, Saimons tā jutās. “Road trip” uz Ameriku viņu it kā pamodināja. Viņš šķita tik atvēries, tvēra šo jauno pasauli kā bērns ķer tauriņus. Bet nu jā, viņi noķēra arī indīgo tauriņu. Taču tas vēl vairāk pamodināja Saimonu un viņā mītošo drosmi, aizrautību, un viņš atkal varēja būt varonis, glābjot pasauli un draugus. Bet to jau ir salīdzinoši viegli darīt. Visgrūtāk ir izglābt sevi.

““Can I?” he asks.

Can you what, Simon? Kiss me? Kill me? Break my heart?

“I’d tie our hearts together, chamber by chamber.”

Mīlestība starp viņiem nebija vienkārša, bet kad gan mīlestība ir vienkārša? Nekad. Viņi nezināja, kā mīlēt, ko nozīmē mīlēt un būt mīlētam, jo neviens jau to nezin. Visi to mazliet vairāk iepazīst, paši piedzīvojot šīs jūtas. Viņi nejutās pilnīgi ērti viens otra klātbūtnē, jo baidījās – no sevis, no tā, ka otrs nejūtas tāpat, no tā, ka viss varētu beigties. Turklāt viņi vēl atradās paši sevis meklējumos. Šādā brīdi, kad tu nesaproti pats sevi, ir grūti saprast arī citus un pasauli sev apkārt.

Cilvēkiem, kurus tu mīli, tev tas ir jāpasaka, jo tas NAV acīmredzami.

Bija tik sāpīgi lasīt, kā Saimons domā pamest Bazu, jo viņš bija zemā savas dzīves posmā un viņam šķita, ka viņš velk lejā arī Bazu. Tikmēr Bazs centās palīdzēt Saimonam, lai arī viņš nezināja, kā. Tā varētu būt daļa no mīlestības definīcijas – tu esi kopā ar cilvēku arī tad – īpaši tad –, kad viņš nejūtas labi, nejūtas savā ādā, ir zaudējis ticību un motivāciju. Tu paliec un gribi palīdzēt. Bet visbiežāk nav ne jausmas, kā to izdarīt, un tā varētu būt viena no bezspēcīgākajām sajūtām pasaulē.

“It [fighting] feels like breaking something because you don’t know how to fix it.”

Nevēlēšanās – bailes – atklāt savas jūtas var izšķirt cilvēkus. Neticība sev, neticība, ka tevi kāds patiesi varētu mīlēt – tādēļ viņi bija tik nedroši. Neziņa. Riskē! Labāk ir klausīties dziesmas par zaudēto mīlestību, nevis nekad tā arī neiegūto. Es nezinu, varbūt vēlāk domāšu citādi.

“They think they can keep sticking their heads into the lion’s mouth, just because they haven’t lost their heads so far. It’s flawed logic!”

““You think luck makes you lucky,” I told him. “But you’re just a cat burning through his nine lives.””

Risks ir risks. Bet dzīve notiek, kad tu pieņem izaicinājumus neapdomājoties.

Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība Mērija Anna Šafere, Annija Barouza

Vai eksistē liktenis un vai cilvēkiem ir dvēsele

Jau atkal grāmatas vāks un anotācija man radīja iespaidu par grāmatu, kas bija diez gan tālu no tām sajūtām un iespaidiem, ko guvu, lasot grāmatu, un kas izveidojās manā prātā pēc grāmatas izlasīšanas. Bet tā jau ir ar jebkuru grāmatu, vismaz man. Iespaids par grāmatu pirms un pēc grāmatas izlasīšanas, manuprāt, atšķirsies vienmēr, un svarīgākais vienmēr ir „pēc”.

Grāmatas nosaukums, jāsaka, ir trāpīgi atbilstošs (to gan konstatēju pēc izlasīšanas), jo atspoguļo divus svarīgus grāmatas tematus – literatūru un Gērnsijas salas iedzīvotāju pieredzi par vācu okupācijas laiku (to simbolizē tupeņmizu pīrāgs). Tas, ka grāmata sarakstīta vēstuļu formā, piedod tai „rozīnīti” un sniedz iespēju attēlot dažādu personu atšķirīgo pieredzi un emocijas. Romāna darbība risinās 1946. gadā, kad vien pirms pus gada ir beidzies Otrais pasaules karš. Grāmata ir vērtīga tajā ziņā, ka sniedz lasītājam vēsturiskas faktiskās un emocionālās detaļas par šo laiku. Ir aktuāls arī jautājums, vai tad, kad aktīvā karadarbība vairs nenotiek, karš patiešām ir beidzies. Postaža ielās un laukos, bet visvairāk jau cilvēku sirdīs ir jūtama vēl krietnu laiku pēc paša kara beigām.

„Ja pastāv Dieva griba, tad Dievs ir sātans,”

saka romāna varone Remī, kas pabijusi Rāvensbrikas sieviešu koncentrācijas nometnē. Kas attiecas uz kara stāstiem, cilvēkiem, kas nav to piedzīvojuši, manuprāt, ir neiespējami to saprast, un jāsaka –labi, ka tā. Tomēr, nenoliedzami, tas liek domāt par visām tām šausmām, ko spēj pastrādāt cilvēks. Kādēļ? Vai to maz ir iespējams izprast ar loģiskiem argumentiem, vai arī tas ir neprāts, kas pārņēmis cilvēku?

Minētas daudzas grāmatas, kas uz romāna varoņiem atstājušas paliekošu iespaidu un palīdzējušas pārdzīvot kara gadus. Galvenā varone Džuljeta ir rakstniece, un grāmatā tēlota arī viņas literārā krīze. Kā top grāmatas un kas cilvēkus iedvesmo tās rakstīt? Kas ir tie cilvēki, kas ir iesaistīti grāmatas tapšanā, to zinot vai nezinot? Kāds ir grāmatas mērķis? Šos un citus jautājumus nākas uzdot gan autoram, gan lasītājiem.

Dažas sižeta līnijas ir paredzamas, un grāmata patiesībā ir uzrakstīta diez gan vieglā valodā. Varoņi ir pat mazliet komiski, tie šķiet arī mazliet naivi. Tomēr, iespējams, viņi ir tādi, kādi ir, jo tikko ir pārcietuši vairākus gadus okupācijā un cenšas dzīvot tālāk – kā nu kurš var.

Mani piesaistīja kāda doma, kas gan nav grāmatas autores teksts, bet gan Tomasa Kārlaila citāts:

„Vai kādreiz esat padomājuši par to, ka agrāk cilvēkiem bija dvēsele – ka viņi to pazina ne tikai pēc citu teiktā vai kā retorisku figūru, bet gan kā patiesību, ko apzinājās un saskaņā ar kuru rīkojās? Tiesa, pasaule tolaik bija cita… un tomēr žēl, ka vairs nesadzirdam savas dvēseles vēstis… mums būs jādodas to meklēt, citādi ar mums notiks visļaunākais.”

Interesanta ir doma, ka savas dzīves laikā mēs meklējam savu dvēseli. Tā ir mūsos, tikai mēs to nepazīstam, turklāt, kamēr to iepazīstam, tā jau paspēj izmainīties. Bet, kas gan īsti ir dvēsele? To nezin neviens…

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls no izdevniecības mājaslapas.

Meiks Vikings Mazā hygge grāmata

Laimīga (ik)diena

Valoda – kultūra – valsts

„Valoda atspoguļo mūsu pasauli. Lietām, kuras mēs redzam – kuras mums ir svarīgas –, mēs piešķiram nosaukumus.”

Tāds varētu būt skaidrojumus tam, kāpēc dāņi dažādos laimes un labklājības pētījumos tiek atzīti par laimīgāko tautu pasaulē, – jo dāņiem ir šis maģiskais vārds hygge. Tas, ka viņu valodā un kultūrā ir šāds vārds, nozīmē, ka sajūtas, kuras apzīmē šis vārds, viņiem ir svarīgas.

Būtībā visa grāmata veltīta šim vārdam – tam, ko tas nozīmē, ar ko tas saistās pašiem dāņiem un ar ko varētu saistīties citām tautām, kam šāda vārda nav.

agilokog, kas apzīmē „lēnām krītošu sniegu”, un piegnartog, kas apzīmē sniegu, kurš ir ideāli piemērots braukšanai ar kamanām. [..] Viens no izskaidrojumiem, kāpēc radām šādus unikālus un netulkojamus vārdus, ir tas, ka, būdami konkrētas kultūras sastāvdaļa, mēs piekopjam noteiktas tradīcijas un uzvedības modeļus. Un tiem ir nepieciešami nosaukumi.”

Aplūkojot valodu no šāda skatpunkta, spilgti parādās valodas un kultūras saistība; valoda iegūst milzīgu nozīmi kā valsts identitātes sastāvdaļa; caur valodu atklājas kultūras atšķirības dažādu valstu starpā. Valoda nav tikai sazināšanās līdzeklis, tā arī veido tautas identitāti. Protams, latviešu valodas stundās tiek mācīts par vairākiem valodas uzdevumiem sabiedrībā, bet, lasot šo grāmatu, valodas nozīmīgumam valsts un sabiedrības eksistencē atklājas reāls piemērs.

Kas ir hygge?

IMG_20190831_181957.jpgnebi_2019105639.jpgIMG_20190724_205039.jpg

Atgriežoties pie paša galvenā, jājautā, kas tad īsti ir hygge? Kā jau noprotams, šim vārdam, kurš Dānijā tiek lietots gan kā īpašības vārds, gan kā darbības vārds, gan kā visdažādāko salikteņu sastāvdaļa, latviešu valodā tieša tulkojuma nav. Precīzāk, vārdam hygge nav tieša tulkojuma nevienā valodā. Tāpēc, lai paskaidrotu, kas tas ir, uzrakstīta šī grāmata, kā arī tāpēc, lai citām tautām pastāstītu, kā justies hyggelig.

Varētu teikt, ka hygge ir labsajūta, laime, prieks, omulība, miers, ko cilvēks var baudīt gan vienatnē, gan ģimenes un tuvu draugu kompānijā. Izsakoties ar moderniem mūsdienu terminiem, piemēram, komforta zona, lūk, citāts:

Hygge ir māksla paplašināt savu komforta zonu, lai tajā iekļautu arī citus cilvēkus.”

Atbrīvotība, atslābināšanās un būšana tādam, kāds esat – vienatnē tas notiek dabiski, bet cilvēks var justies ārkārtīgi laimīgs, ja var būt viņš pats arī citu cilvēku klātbūtnē.

Laimīga dzīve

„Dzīvo šodien tā, it kā rīt kafijas vairs nebūtu.”

Grāmatā šie vārdi gan domāti kā kafijas un hygge ciešās saistības apliecinājums, taču manas domas klīst prāta lidojumos par citām idejām, ko varētu vēstīt šis citāts.

Nesen atklāju, ka man pamazām sākusi garšot kafija. Kad mājās ir kafijas automāts (nekas dižs, tikai divi veidi – kafija un espreso), šķiet pašsaprotami dažkārt iedzert kafiju, kas turklāt tiek pagatavota no kafijas pupiņām, kuras tiek samaltas pašā automātā. Taču vakar pieķēru sevi pie domas, ka labprāt izdzertu pat trīs krūzītes dienā. Nekad nebiju sapratusi, kā var dzert kafiju vairākas reizes dienā, bet nu man tā ir iegaršojusies.

Atgriežoties pie citāta, jāsaka, ka kafijas vietā katrs var likt, ko vien vēlas (kaut gan kūkas nebūtu tas labākais). Vēl varētu šo vēstījumu mazliet izmainīt: nevis aicināt dzīvot tā, it kā rītdienas vairs nebūtu, bet gan tā, it kā šodiena būtu pati labākā.

Grāmata ir patiesi viegli lasāma, un tā man lika atcerēties, domāt un plānot, kad, kur, ar ko un kā es esmu jutusies, jūtos un varētu justies hygge. Pirmkārt, hygge ir sajūtas tagadnē, taču svarīga ir arī nostalģija par pagājušajiem labsajūtas brīžiem un nākotnes labsajūtas brīžu plānošana. Kas attiecas uz plānošanu, jāpiebilst, ka, lai arī hygge ļoti bieži ir process, nevis rezultāts, laimīga cilvēka dzīvē neiztikt bez grūtībām, jo citādi jau laimi nemaz nevarētu izbaudīt.

Laime un ekonomika

Grāmata ir omulības manifests (tā rakstīts blogā „Kurpjukaste”, bet arī man ienāca prātā šis vārdu savienojums). Es teiktu, ka grāmata un hygge vēršas pret cilvēces materializēšanos, tā vēršas pret uzskatu, ka dzīvē galvenais ir finansiāla labklājība, ekonomikas izaugsme un liela mēroga personīgā izaugsme, kas panākama ar smagu darbu un neatlaidību. Protams, tas viss arī ir nozīmīgas cilvēka dzīves sastāvdaļas, taču laime, labsajūta, omulība un apmierinātība ar sevi ir svarīgāka.

Saistībā ar laimi pieminēta arī IKP izaugsme un tas, vai un kā šis rādītājs liecina par valsts labklājību. Par šo tematu prātoju jau kādu laiku. Vai IKP būtu jābūt nepārtraukti augošam? Kāpēc, ja tas rada pārprodukciju, iznīcina dabas resursus un veicina nevienlīdzību? Es esmu racionāls un reālistiski domājošs cilvēks, cenšos visu apsvērt loģiski, nevis emocionāli, bet esošajā šīs situācijas risinājumā es nevaru saskatīt loģiku (var jau būt, ka man gluži vienkārši nav nepieciešanās ekonomista un politiķa izglītības un izpratnes, var jau būt, ka tā). Bet:

„Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

Noslēgumā vēl tikai gribu teikt, ka, manuprāt, unikāli vārdi, kuru nozīmi nevar tieši iztulkot un paskaidrot vienā vārdā, ir fascinējoši. Būtu tik aizraujoši tādus izdomāt un lietot.

CAFUNÉ (Brazīliešu portugāļu val.): Mīļotā cilvēka matu maiga pabužināšana ar pirkstiem.

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls no izdevniecības mājaslapas.

Mūsu spožās dienas Dženifera Nivena

Dzīvot. Iemesli. Iemesli. Dzīvot

„Viņa ir skābeklis, ogleklis, ūdeņradis, slāpeklis, kalcijs un fosfors. Tie paši ķīmiskie elementi, kas sastopami katrā no mums, bet es nespēju atvairīt domu, ka viņā ir kaut kas vairāk par tiem, ka Violetā eksistē vēl citi, nevienam nezināmi elementi, kuru dēļ viņa atšķiras no visiem pārējiem.”

Mēs esam zinātniski definējams molekulu kopums, bet mēs esam arī kaut kas vārdos neaprakstāms. Kādam mēs esam tikai elementi uz Zemes, tādi paši kā visi pārējie, bet kādam mēs esam Visums. Taču pat ar Visumu nav gana, ja problēma ir sevī pašā un ja nevari sadzīvot ar sevi.

Kas vispār esi tu pats? Tavs ķermenis – tavas rokas un kājas, deguns un bedrītes vaigos; tava spēja elpot uz dzirdēt, garšas patika pret asiem ēdieniem; tavas smadzenes un spēja domāt. Tavs domu gājiens. Kur beidzas ķermenis – viss fiziskais – un kur sākas garīgais, tava personība?

Šis jautājums aktualizējās saistībā ar garīgajām saslimšanām – garīgajām, psihiskajām vai mentālajām, lai kā arī tās sauc. Šajos gadījumos zāles situāciju neatrisina, jo prāta daļa arī veido personību. Ir jau jauki, ja vari būt īpašs, bet, ko darīt, kad jādzīvo pasaulē, kur visi pārējie ir parasti un nesaprot tevi? (Bet vai viņi nesaprot tādēļ, ka esi īpašs, vai arī otru cilvēku gluži vienkārši nav iespējams saprast?)

Vai pašnāvība situāciju atrisina? Vai cilvēks izdara pašnāvību vai ir pašnāvības upuris? „Upuris” – jo nav izvēles. Bet vai tiešām nav?

Es neteiktu, ka Finčs visu laiku centās izdomāt dažādus veidus, kā nomirt. Viņš centās palikt Nomodā – dzīvot, lai piedzīvotu. Manuprāt, dzīves jēga ir mirkļos un mazos vai lielākos sīkumos. Man šķiet, Finčs domāja līdzīgi, tikai viņam vajadzēja, lai šie mirkļi ar dzīves jēgu būtu visu laiku, un, kad to nebija (jo tie nevar būt visu laiku), viņš tos centās radīt.

Varbūt viņš pārdozēja. Ne jau narkotikas, bet dzīves jēgas mirkļus. Varbūt beidzās tie, ko liktenis bija Finčam atvēlējis. Varbūt tas viss vai arī visa tā trūkums un beigas viņu nospieda.

Dzīve nav loģiska un jēgpilna 24/7. Nav tikai „spožās dienas”, ir arī lietainās, skumjās, šķietami bezjēdzīgās, kad skolas solā jānosēž astoņas stundas un nevar izraisīt ugunsdzēsības trauksmi, lai skrietu ārā apskatīt vienīgo dzērvi štatā.

Varbūt mēs mirstam tad, kad pārdozējam domas. Kad izdomājas visas mums atvēlētās. Kad beidzas nevis vārdi vai notikumi, bet domas.

Un vai eksistē perfektas dienas? Reizē jā un nē. Nē, jo neeksistē perfektas dienas. Jā, jo eksistē tādas, kuras mēs varētu saukt par perfektām. Tādas, kuras mēs atcerēsimies, vēlēsimies, kaut varētu tās atkārtot, tajā pašā laikā zinot, ka tas nav iespējams un ka tādā veidā tās zaudētu savu burvību. Šo dienu dēļ ir vērts dzīvot. Un tu nekad nezini, kura būs šī diena. Varbūt tā būs rītdiena, varbūt šodiena, bet varbūt ne tik drīz. Tu pats vari mēģināt padarīt īpašu ikvienu dienu. Lai izdodas!

Grāmata izdota Zvaigzne ABC. Attēls no Zvaigzne ABC.

Dace Judina Trīs klikšķi līdz laimei

Krimiķis latviešu gaumē ar rozīnīti

Grāmatu lasot, no tās staro vairāki… teiksim, stari. Emociju, domu, viedokļu, lietu, sižeta un dzīves stari. Šie stari staro no grāmatas un atstarojas no lasītāja, respektīvi, manis. Ir pašsaprotami, ka tie atstarojas izmainīti, mazliet pārveidoti, citādi. Vispār šī ir laba doma – ka viss, kas sasniedz cilvēku, no tā atstarojas uz citiem cilvēkiem mazliet savādāks, un tā tas turpinās. Lai nu kā, man ir dalītas jūtas par šo grāmatu, jo autore caur grāmatu raidīja dažādus starus.

Zinu, ka šajā gadījumā neesmu tas labākais lasītājs, jo sēriju lasīt sāku ar otro grāmatu, bet turpināju ar sesto. Lauku bibliotēkā citādi nevarēju. Un grāmatveikalos arī nevar tik viegli dabūt ne tās jaunākās grāmatas. Tātad – lasīšanas prieks mazliet tiek pabojāts un var rasties arī kādas nesaprašanās. Daļēji uzņemos vainu par to. Bet nu tomēr.

Man nenoliedzami patika atkalsatikšanās ar Annu Elizabeti un Pūču mājas iemītniekiem un regulāriem ciemiņiem, kam sinonīms varētu būt – viņas ģimeni. Ar dažiem izņēmumiem, protams. Tas bija pozitīvisma starojums. Atmosfēra, kas valda šo cilvēku starpā ir kaut kas spēcīgāks par vienkāršu ģimenes VAI draugu sajūtu. Šķiet, viņu starpā ir savijušās ne tikai ģimenes UN draugu saites, bet arī kādas dvēseliskas saites. Atrast tādus cilvēkus ir patiesa un tīra laime.

Tieši šīs šķietami dvēseliskās tuvības dēļ nodevība sāp vēl jo dziļāk. Varētu teikt, ka ģimenes un draugu mīlestības antonīms ir nodevība. Bet kur tad nu dzīvē bez antonīmiem? Tie mūs virza uz priekšu. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka tie ved atpakaļ, varbūt pat strupceļā, bet nē – antonīmi (un sinonīmi tikpat) ved mūs mazākiem vai lielākiem solīšiem un soļiem pa dzīves ceļu. Varbūt ne gluži uz priekšu, bet līkumu līkumiem, caur krustojumiem un dažkārt arī atpakaļ un pat strupceļā. Galvenais – ir jābūt spējīgam apgriezties un turpināt ceļu. Runājot par grāmatas galveno varoni, Anna Elizabete to spēj. Viņai kā cilvēkam, kā personībai, arī kā izmeklētājai piemīt kas īpašs. Varbūt pasaulē nav vilkaču un feju, un vampīru, un burvju, bet ir cilvēki, kas ir mazliet īpaši. Varbūt pat visi ir mazliet īpaši. Un, ja mēs spējam uz to paskatīties pozitīvi, tad mēs esam cienīgi nēsāt cilvēka vārdu.

Tā. Mazliet aizfilozofējos.

Šīs rindkopas parāda, ka grāmata rosina arī uz filozofiskām pārdomām. Man gan šķiet, visas grāmatas to reizē dara un nedara, galvenais faktors, vai lasītājs sāks filozofēt, ir pats lasītājs. Bet nu jā, grāmatas varoņi domā un diskutē par tādām lietām kā ļaunums cilvēkā, mūsdienu bērnu un mūsdienu sabiedrība kopumā. Un viņi ir diez gan drūmi noskaņoti. Tas tad arī ir tas, kas man ne pārāk patika.

Dažbrīd tā šķita par daudz. Varoņu pārdomas, kas patiesībā ir autores viedoklis, uzbāzīgas lekcijas par mūsdienu degradēto un pārdigitalizējušos sabiedrību, bērnus īpaši izceļot. Un varbūt pat mazliet tāda kā smadzeņu skalošana, centieni kaut ko iestāstīt, kritizēt un nomelnot. Man tā bija par daudz. Turklāt visas šīs pārdomas bija drūmas un bez risinājuma ieskicēšanas. Jā, nenoliedzami risinājums nebūt nav viegli atrodams un viegli īstenojams. Bet, manuprāt, pēc šādas sodīšanās par pasauli un cilvēkiem uz tās ir jādod arī kāds cerības stariņš. Vēl labāk – atbilstoša lieluma un idejiskās vērtības risinājums šīm negācijām. Savu neapmierinātību esmu aptuveni izteikusi, tagad mazliet palūkošos no cita skatpunkta.

Arī man reizēm ir gluži tāds pats noskaņojums. Sabiedrība šķiet ejam postā. Un ne jau uz jau uz kādu mēslu bedri vai sūdu čupu, bet gan uz cilvēku pārdigitalizēšanos. Tas nebūt nav tas labākais, kas varētu notikt. Tas mani uztrauc. Tas mani biedē. Tas mani sadusmo, tracina un kaitina. Un, jā, dažreiz es par to pasūkstos pie sevis vai skaļi, un, jā, man nav tam reāla risinājuma. Reālu risinājumu ir grūti atrast un tūkstoškārt grūti īstenot. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai mazākā sabiedrības daļa nav būtiski šīs problēmas ietekmēta un skarta. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas apzinās, ka citus skar šī problēma. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas vēlētos kaut ko darīt lietas labā. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas varētu kaut ko darīt.

Cik tad daudz tur beigās iznāk? Vien saujiņa drosmīgo un varonīgo cilvēces glābēju. Jā, supermens ir viens. Bet, jā, viņš ir fantāzija. Arī šie daži drosmīgie var zaudēt drosmi un gribasspēku šīs bezspēcības sajūtas priekšā.

Tā kā var teikt, ka es saprotu šo sodīšanos par pasauli un nekā nozīmīga nedarīšanu, lai ko uzlabotu. Bet no otras puses tas kaitina. Varbūt tas ir bezspēcība…

Okei, turpinot par grāmatu, vēl kāds… mīnuss no mana redzespunkta. Tā kā esmu lasījusi autores grāmatu “Tik vienkārši”, man acīs iekrita sižeta, konkrētāk – nozieguma, līdzības. Saistība ar modes pasauli, jaunu cilvēku pievēršana negodīgajam modes biznesam, kas noved pie cilvēku izmantošanas dažādiem noziedzīgiem nolūkiem. Iespējams, ka līdzīga bija tikai tēma. Bet es tā padomāju, un man liekas, ka kriminālseriālos tik ciešu līdzību starp sērijām un tajās risinātajiem noziegumiem nav. Vispār, ja runā par sērijām – gan grāmatu, gan televīzijas – tās nevar būt bezgalīgas. Kaut kad gluži vienkārši sanāk atkārtoties. Un tad ir jābeidz. Tomēr man nešķiet, ka grāmatas par Annu Elizabeti būtu sevi jau izsmēlušas – ne gluži.

Pieliekot punktu uz pozitīvas nots, jāsaka, ka šis ir īsts krimiķis latviešu gaumē ar rozīnīti.

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls te.

Ieva Melgalve Mirušie nepiedod

Fantāzija un noslēpumi. Piedošana un attaisnojumi

Sadzīvot vai aiziet, nevis piedot vai nepiedot – manuprāt, tāds ir jautājums, runājot par šo grāmatu un tās varoņiem. Vēl – aizmirst – šāda izvēle ir vienkāršajiem cilvēkiem. Magiem gan tādas iespējas nav. Un, šķiet, arī mūsu dzīvēs tādas iespējas nav. Tuvākais aizmiršanai, ko cilvēks var izdarīt, ir aiziešana. Tā dažbrīd rada iespaidu, ka esi aizmirsis, bet patiesībā, manuprāt, lielos nodarījumus cilvēks atceras visu mūžu. Vai arī pēc tā – par to neesmu pārliecināta.

Fantāzija un noslēpumi… un naids. Jā, naida grāmatas varoņos bija kaut kur starp pārpārēm un pietiekami. Vienu vārdu sakot, daudz. Naids, manuprāt, rodas, pārveidojoties citām emocijām, piemēram, no dusmām vai bailēm, vai no abiem kopā. Visbiežāk jau no abiem kopā.

Vienkāršie cilvēki baidījās no nezināmā, baidījās par savu dzīvību un retais varbūt arī par citu dzīvībām. Uz ko vai par ko viņi bija dusmīgi? Visdrīzāk par savu baidīšanos, par to, ka nav tik spēcīgi kā magi, uz pašiem magiem tādēļ, ka bija greizsirdīgi. Bet varbūt es tikai visu izfantazēju – vienkāršo cilvēku neapmierinātību –, varbūt viņiem patika tāda vienkārša – trula – dzīve, kuras laimīgums balstās uz kopīgu pakļaušanos. Es gan tādā gadījumā būtu dusmīga un greizsirdīga. Pat zinot – protams, tikai zinot, ne izjūtot – to, ka visam ir savas ēnas puses.

No kā baidījās un kas sadusmoja magus? Varbūt tā bija nespēja kontrolēt visu un vērst par labu; nosodījums un bailes, un dusmas, kas dažreiz neredzami, dažreiz redzami, bet gandrīz vienmēr sajūtami strāvoja no apkārtējiem – gan no vienkāršajiem cilvēkiem, gan pa reizei arī no citiem magiem. Un, protams, vēl ir jau arī savs liktenis – tas nobiedē, sadusmo, tomēr dažreiz arī iepriecina.

Īpaši gribu pievērsties grāmatas varoņu attēlojumam. Viņu personībām un fiziskajiem ķermeņiem un tam visam kopumam, kādus un kā tos attēloja autore. Nu, es nezinu, tieši viņa to darīja, bet man patika varoņu attēlojumi. Vai varoņu personību tēlojumi vai kā nu to nosaukt.

Jāsaka, ka man patika gandrīz visi varoņi (šķiet, izņemot tikai Sillas karali). Tam it kā nevajadzētu būt labi un pareizi, bet jēdzieniem ‘labi’ un ‘pareizi’, manuprāt, nav ne laba, ne pareiza skaidrojuma. Lai nu kā, autore varoņus, tēlus un to personības parādīja/atklāja/attēloja tā, ka man patika gandrīz visi. Savā ziņā bija interesanti ar to strādāt – lasīt grāmatu, domāt par varoņiem un notikumiem, viņiem visiem man patīkot. Protams, patīkot dažādā mērā un dažādos veidos (bet visbiežāk jau vienkārši kā cilvēkiem). Šī patika mainījās, mazinājās vai pieauga, tad atkal mazinājās. Vēl šajā mainīgajā patikā bija jāiekļauj varoņu attaisnojumi vai centieni attaisnot sevi un savu rīcību citu priekšā un pašiem sev. Tas bija interesanti. Tā patiešām bija interesanta pieredze. Un būs arī noderīga, ja mācēšu to izmantot.

Runājot par attaisnojumiem: Pirmkārt, karaļa attaisnojums bija… tāds, it kā viņš censtos attaisnot pats sevi sev. Bet tā jau laikam arī bija. Tomēr no otras puses viņš neko nenožēloja. Otrkārt, Vegas attaisnojumi – to bija tik daudz, un, tā kā tie sajaucās ar viņas kā galvenās varones domām, tie bija ļoti komplicēti. No vienas puses es viņu nosodu par aiziešanu, par Dāra sāpināšanu, bet es arī saprotu, ka bija iemesli, ka Dārs un karalis sāpināja un pievīla viņu. No otras puses man šķiet, ka es mazliet – mazliet, mazliet, mazliet – viņai līdzinos. Vēlmē pēc vientulības, kas reizē ir mana un reizē arī nav mana vēlme, bet uzspiesta, varbūt līdzinos viņai arī sajūtās par dzīvi. Bet ir arī tik daudz kas – tik daudz izvēļu –, ar ko es pilnībā vai daļēji atšķiros vai varbūt  atšķirtos, ja būtu tādās situācijās.

Treškārt, Dāra attaisnojumi. Un viņa un Vegas attiecības. Lai cik laimīgas tās neliktos, tās likās idilliski laimīgas. Un vārds ‘idille’ man asociējas ar kaut ko nereālu. (Lai gan viņu attiecības nemaz nebija necik laimīgas un idilliskas.) Manuprāt, viņu mīlestība nebija viņiem lemta jau no paša sākuma, jo Dārs Vegu iepazina – un iesāka iemīlēt – kā vienkāršo cilvēku, nevis tādu, kāda viņa bija patiesībā. Vega savukārt iemīlēja Dāru tādu, kāds viņš bija, mīlot vienkāršo cilvēku Vegu. Līdz ar to viņi iemīlējās citos cilvēkos, nevis īstajos viens otrā.

Vēl varētu runāt par daudziem citiem attaisnojumiem, bet tas jau būtu ļoti ilgi un tuvotos bezgalībai. Vēl tikai viens citāts un piebilde par to.

Mājas bija kā viens ķermenis, kurā sadzīvo vairāki prāti, vieta, kas dzimusi no ikviena patikas un nepatikas, ieradumiem un vajadzībām. Vieta, kas mainījusies un pielāgojusies cilvēku īstajām formām, ne tam, kam viņiem bija jābūt – vai kas tie izlikās esam.

Pirmajam teikumam es piekrītu. Laikam jau piekrītu abiem, tikai par otro vēl tāda piebilde – man dažreiz sanāk izlikties arī, esot mājās, kad mājās ir kādi sveši cilvēki – visi, kas nav tās pastāvīgie iedzīvotāji, lai cik tuvi tie arī nebūtu.

Šķiet, man jāatzīstas. Šī (un lielākā daļa manas atsauksmes) nav recenzijas vai atsauksmes par grāmatām, bet gan manu pārdomu par šīm grāmatām un tajās aktualizētajam (vai manis no vismazākā grāmatas kaktiņa izvilktajām) problēmām īss apkopojums. Tāds domu lidojums.

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls te.

Vladimirs Kaijaks, Māra Svīre Meitene no nekurienes un Vēstule

Domu un darbu nekurienē

Rakstīšu par abām grāmatām kopā. Vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, es nepareizi sapratu jeb neiedziļinājos, kādā veidā tieši šīs grāmatas saistītas un kurā vietā mainās to autori; otrkārt, lasīju tās vienu pēc otras, it kā nebūtu vienas grāmatas beigu un otras sākuma, bet tikai vidus; treškārt, divu autoru dēļ – jo tā gluži vienkārši likās pareizi.

Grāmata stāsta par Linardu, kurš…

…par viņu nemaz nav tik daudz, ko pateikt – strādā par dzelzceļa pārmijnieku (īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet nu aptuveni) kādā Latvijas mazpilsētā. Romānu darbību būtībā iezīmē izsūtījumi, jo “Meitene no nekurienes” sākas ar Linarda sastapšanos ar meiteni no vagona, kurš pilns ar cilvēkiem un kura ceļš – ne nobrauktais, ne vēl priekšā esošais – viņam nav zināms 1940-to gadu sākumā, grāmata beidzas un turpinājums “Vēstule” sākas ar nu jau Annas izsūtījumu 1949. gadā, bet grāmata beidzas ar izsūtīto atgriešanos mājās pēc Staļina nāves 1954. gadā. Šie notikumi ir ne tikai pieturas punkti grāmatās, bet arī varoņu dzīvēs.

Iepriekšējo rindkopu iesāku ar galvenā varoņa raksturošanu. Jauns vīrietis, dzīves nenorūdīts. Ak, bet to dzīve paspēs izdarīt! Tomēr – kā tad dzīve īsti norūda? Šķiet, tai katram cilvēkam ir sava metode. Linards pēc liktenīgās sastapšanās ir pilns ar pārdomām, kas nekur neved, ja nu vienīgi… bezdibenī, vientulībā, postā.

Uz to – Linarda pārdomām – un kara un miera, un cilvēku iespaidotiem notikumiem ar Linardam tuvajiem balstās romāni.

Lasot man dažbrīd šķita, ka nekas, NEKAS nenotiek. Linards tikai maļ un maļ savu maļamo – vienmuļo darbu, vientuļo dzīvi, pārdomas par meiteni. Dzīve palēnām šķita aizslīdam viņam gar degunu. Bet no otras puses – tik daudz kas taču notika, mainījās – cilvēki dzima, mira, mainījās, parādījās un pazuda. Dzīve it kā aizgāja Linardam garām, it kā ieskāva viņu, it kā apgāja viņam visapkārt, pašu… skarot vai neskarot? Protams, ka skarot. Bet kādēļ tā nelikās? Linards it kā peldēja dzīvē, planēja, plivinājās kā tāds sacaurumots, lai gan jauns un no laba materiāla, tomēr arī nodriskāts un netīrs karogs, karājās gaisā. Likās – tūlīt, tūlīt sāksies viņa dzīve, tūlīt tā apžilbinās viņu un visus savā košajā sprādzienā… bet nekā. Šķiet, tas sprādziens notika tikai otrās un pēdējās grāmatas pašās beigās.

Beigas. Lai nu ko teiktu par šīm grāmatām un šo stāstu, beigas bija… reizē beigu cienīgas un arī ne. Tās bija tik pēkšņas, kā ar nazi nogrieztas. Kad vakarā tikko pabeidzu, man šķita, ka tās ir sasteigtas, sižeta pavērsiens kā no nekurienes izvilkts, bezsakarā, sasteigtas un mākslīgas. Bet tagad, no rīta, tās šķiet īsti vietā, pat perfektas! Un sižeta pavērsiens – tas jau gadiem lūrēja gar Linarda domu stūriem, gaidot brīdi, kad izlauzties. Beigas bija kā jauns sākums. Jau sen Linardam vajadzēja tā izdarīt. Jau sen vajadzēja…

Kā šo grāmatu vienu no vēstījumiem es saskatīju domu vai drīzāk likumu, ka: dari, ko gribi, īstā mīlestība vienmēr atsauc atpakaļ.

Šeit varētu skaisti beigt, bet man vēl ir dažas domas, ko pateikt.

Šīs un iepriekšējā grāmata man lika iedomāties par to, kad grāmatai pienākas beigas. Kā autors zina, kad pabeigt grāmatu. Un vai visas grāmatas beidzas tad, kad tām vajadzētu beigties. Un vai vispār ir beigas? Šādi domājot, man šķiet, ka beigas ir pat svarīgākas par sākumu, lai gan tas… taču ir aplami…? Laikam šis jautājums ir tāds pats, kā tas par vistu un olu.

Es iedomājos par to, ka skarbajā, grūtajā, skumjajā un citādi negatīvajā dzīvē cilvēki vainoja un vaino karu. Bet tas nav gluži pareizi. Jo pie vainas ir ne tikai karš, bet arī miers, un viss pārējais – ģimene, draugi un nepazīstami cilvēki, vara un cilvēks pats. Šie romāni vēsta arī par sabojātām – vai nodzīvotām? – dzīvēm. Un pie vainas ir viss – gan karš, gan miers, gan visi, gan pats.

Kas attiecas un Linarda un meitenes saikni, tā likās kā kaut kas neparasts. Un bija jau arī. Pārdabiska, nereāla, fantastiska, brīnumaina ( ne pozitīvā nozīmē). Tā mazliet – mazliet, mazliet, mazliet – atgādināja manas domas/jūtas/notikumus. Kad kaut kas neparasts, kaut kas, ko nevari izskaidrot – varbūt tāpēc, ka tā nemaz nav, tikai tavās domās. Bet tas kaut kas neparastais un viegli gaistošais tomēr ir. Kaut vai tikai tavās domās. Tādēļ vēl jo svarīgāks tev, ka tikai tavās domās.

Ne gluži grāmatu mīnuss, bet man tā pietrūka – datumi. Lielākoties grāmatas ritēja pēc gadalaikiem. Grāmatām vēsturiskām esot, man gribējās zināt konkrētus gadus, datumus, lai ir vieglāk orientēties. Protams, vēsture mācīta un it kā jāzina, bet nu ir skaidrs, ka aizmirstas.

Vēl tikai par nosaukumu man ir daži vārdi. Otrās grāmatas nosaukumu. Man labāk gribētos to šādu – “Meitene nekurienē”. Vai vēl labāk – salikt visu vienā grāmatā un zem pirmās grāmatas nosaukuma vai arī – “Meitene no nekurienes, meitene un vīrietis nekurienē, vīrietis uz nekurieni”. Nu, vai kaut kā tā. Bet, saprotams, tā nav mana grāmata un ne manā ziņā tās nosaukums.

Mazs komentārs, kas radās, mazliet palasot citu cilvēku domas par šīm grāmatām. Šis stāsts nav par drosmi, ne arī par karu, ne laimi. Tas ir par cilvēku un cilvēkiem, mazliet par mīlestību un likteni, par sirdsapziņu, par gļēvumu un nožēlu, par vientulību, tukšumu, mazliet par dvēseli, par izvēlēm – izdarītām un neizdarītām (lai gan neizdarītu izvēļu nav – tas gluži vienkārši izdara kāds cits).

“Meiteni no nekurienes” izdevusi “Lauku avīze”, “Vēstuli” izdevusi “Zvaigzne ABC”.

Liza Fenvika Nams Kornvolā

Piedošana un mīlestība

Šajā stāstā ritēja vairākas līnijas – ne tikai sižeta līnijas, bet arī emociju mākoņu miglas, notikumu virknes, varoņu dzīvesstāstu un jūtu līknes un vēl citas. Gribēju jau skaitīt, bet, šķiet, sanāk nebeidzami daudz. Tā jau ir arī dzīvē – šīs līnijas izliecas, maina savu virzienu, krustojas, pārklājas, apraujas un pa retam iet paralēli – šķiet, kad starp diviem cilvēkiem valda mīlestība. Turklāt šo līniju ir neizmērāmi daudz un tās nepārtraukti mainās.

Dažas līnijas šajā stāstā varētu būt: Medijas dzīve (īpaši – sirdsmiers un mīlas fronte), Medijas attiecības ar pameitu Hannu un pašas Hannas iekšējās pasaules un izturēšanās pārveidošanās, pagātnes noskaidrošana un piedošana. Patiesībā jau viss nav tik skaidri kā te uzrakstīts. Ne gluži tik skaidri, ne šiem vārdiem un vēl ar milzīgu gūzmu emociju. Varoņi ir sevis un sava sirdsmiera meklējumos. Meklējumos, kuros nākas pazaudēt veco sevi, lai varētu atrast jauno sevi.

Izskatās, ka šī grāmata mani rosina uz filozofiskām pārdomām. Tas, protams, ir labi un grāmatai – apsveicami. Taču, runājot par to, kāda šī grāmata bija un ko tā man deva, un to, ko es no tās gaidīju un domāju saņemam, – tās ir divas diezgan dažādas lietas. Es nesaku, ka tas ir slikti. Un vispār šobrīd nerunāju konkrēti par šo grāmatu, bet par grāmatām vispārīgi. Tas, manuprāt, ir kaut kas paradoksāls – tāds kā neparasts brīnums – tas sajūtu, emociju un domu kopums, kas saistīts ar grāmatām un konkrēti atšķirība vai pa retam sakritība – tas, ko mēs no kādas grāmatas sagaidām, un tas, ko saņemam.

Filozofijas kvota vienai recenzijai ir aizpildīta, ja ne jau pārsniegta; būtu tā kā jāķeras pie pašas grāmatas raksturošanas.

Par šo grāmatu es nevaru teikt – patika vai nepatika. Nebija pat pa vidu. Drīzāk kaut kur ārpus šim robežām. Un, manuprāt, neparasti romantiskai grāmatai – lika domāt, filozofēt, pārdomāt savus uzskatus.

Divi akmentiņi autores dārziņā. Pirmkārt, Hannas, galvenās varones pameitas, rakstura pārvērtības, manuprāt, bija pārāk straujas un nepamatotas. Otrkārt, tas dzimtas noslēpuma/spoka biedējošā sižeta pavediens nebija simtprocentīgi izstrādāts. Bet, tā kā šis nav kriminālromāns vai trilleris un tā nav galvenā sižeta līnija, tas ir piedodams.

Noslēgumā atgriežoties pie filozofijas, man patika autores rakstītais pateicībās: “Jebkurš stāsts jau ticis izstāstīts un man iespējams paust tikai personīgo skatījumu uz to.”

Izsevusi izdevniecība Zvaigzne ABC.