Ēnu skartā
Šis termins – ēnu skartā – jau izskanējis arī agrāk. Tas pieminēts jau pirmajā sērijas grāmatā, taču patiesībā tas ir visai maz izpētīts (šķiet, tikai pagaidām). Uzsvērtāk vēlos pieminēt to tieši šajā grāmatā, jo Ēnu pieskārienā tas ir aktuālāks nekā pirmajās divās grāmatās. Rozei parādās ēnu pieskāriena blaknes. Lai gan visai nepatīkamas un nevēlamas, tās, iespējams, var arī palīdzēt.
Bet, lai par ēnu pieskāriena blakusparādībām un to ietekmi, sekām uzzinātu ko vairāk, jums jāizlasa pašiem.
Tikmēr es ķeršos pie nākamā – Rišela Mīda atkal savērpj emocijām bagātu romānu. Vismaz man tas tāds šķita. Piesātināts. Straujš. Neapturams. (Gluži kā galvenā varone – Roze.)
Varbūt, tikai varbūt, mazliet par ātru notika pāreja no sakāpinātas kaisles un dziļas mīlestības uz satraukumu un cīņām. Taču, uzrakstot šo, es saprotu, ka tas tomēr tā ir – dzīve ir ātra, mirklis ir gaistošs -, un nevar taču dzīvot savā laimīgajā burbulī, jo dzīve ir arī skarba. Pilna ciešanu.
Un Roze tās uzsūc. Roze sakrāj sevī visu Lisas, savas labākās draudzenes, tumsu un neprātu, un ciešanas.
Jo tāda viņa ir. Pirmkārt jau, ēnu skatrā, otrkārt, Roze vēlas un arī panāk, ka visiem ir labi, un viņa to dara arī tad, ja pašai tas nenāk par labu.
Bet viņa ir stipra. Roze Hetaveja ir cīnītāja.
Un viņa, protams, cīnīsies, jo šajā, trešajā grāmatā, ir milzum daudz dažādu svarīgu notikumu, kuros nepciešams spēks, drosme un gribasspēks. (To apliecina mans garais īsais notikumu atstāstījums.)
Tātad. Sākas prakse – pēdējais un galvenais pārbaudījums sargiem pirms skolas beigšanas -, kad katrs 12.klases dampīrs sargā sev piešķirto Moroi no skolotāju un instruktoru inscinētiem uzbrukumiem. Roze, Lisa, Kristiāns dodas uz Viktora Daškova tiesu; viņam piespriež mūža ieslodzījumu (man kaut kā liekas, ka viņš vēlāk to apies vai izbēgs). Tatjana nemanāmi mēģina noturēt grožos gan Lisu, gan Rozi (veltīgi, jo tas nav iespējams!). Rozes un Dimitrija laimīgās dienas (stundas) beidzas pat vēl īsti nesākušās, turklāt ļoti sāpīgi. Notiek Strigoi uzbrukums Svētā Vladimira Akadēmijai; Roze kopā ar Kristiānu piebeidz daļu ienaidnieku (šis ir pārmaiņu laiks Moroi un dampīru vēsturē-Moroi iesaistās cīņā ar maģijas palīdzību). Roze redz spokus. Adrians laikam Rozē ir patiešām nemainīgi iemīlējies.
Ar nemainīgi es domāju, ka tas nav kārtējais Adriana Ivaškova flirts un mēģinājums ievilkt Rozi gultā. Man kā sajaukumam starp novērotāju no malas un galveno varoni (manuprāt, ierastais lasītāja stāvoklis) šķiet, ka puisis ir iemīlējies Rozē pa īstam un uz mūžu (varbūt pārāk spēcīgs apgalvojums (mani apbūris viņa šarms), bet man tā šķiet). Bet kā jau teicu – es neesmu gluži galvenais varonis; un Roze to visu neuztver tik ļoti nopietni kā es.
Un, runājot par Adrianu un Rozi, es to tiešām uztveru kā nopietnu iespēju. Bet man šķiet, ka šādi pieviļu Rozi, jo tas, ko viņa izjūt pret Dimitriju, ir kaut kas daudz spēcīgāks, nekā tas, ko viņa izjūt pret Adrianu. Man šķiet, ka, iztēlojoties Rozi un Adrianu kopā, es nododu Rozi. Nododu Rozi un Dimitriju.
Esmu savtīga, jo Adrians tomēr ir izskatīgs, un gudrs, un asprātīgs, un ietekmīgs, un arī bagāts. Es sev liekos tik ļoti savtīga.
Tomēr – ne tāds kā Dimitrijs.
-Jūs nudien saderat kā cimds ar roku! Vai kaut kā tā.
Lai gan auksts aprēķinātājs, Viktors Daškovs (citāta autors) ir gudrs un zinošs, kā arī – viņam ir acis pierē, atšķirībā no daža laba. Šobrīd tēmēju uz Lisu, bet nav īpaši daudz tādu, kuri to būtu pamanījuši, taču viņa tomēr ir Rozes labākā draudzene!
-Tu liec lietā savas pavedinātājas acis, bet ne jau mani tu gribi. Nekad neesi gribējusi. Tu jau no sākta gala ilgojies pēc Belikova, un Dievs vien zina, ko iesāksi tagad, kad viņa vairs nav.
Arī Adrianam (šī citāta autoram) ir acis pierē. Un viņš arī uztraucas par Rozi.
Dievs vien zina, ko tu iesāksi tagad, kad viņa vairs nav.
Bet tagad – divi citāti, kas nav tik sāpīgi, bet ir mazliet asprātīgi.
tāltālais sargs
-Kāpēc tu šitās lasi?-Ir ļautiņi, kam grāmatu lasīšana sagādā prieku.
No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Izdevusi Zvaigzne ABC.
Attēls no Zvaigzne ABC.