Vampīru Akadēmijas radošais

Esmu pabeigusi 8 gadu kursu mākslas skolā, un brīvos brīžos, kad uznāk iedvesma kaut ko uzzīmēju, uzgleznoju vai uzmeistaroju. Tas parasti nav nekas liels, bet noder apsveikumiem, dāvanām.

Dažreiz uzzīmēju kaut ko, kas saistīts ar izlasīto grāmatu varoņiem. Bieži līdzība pat nav domāta, tikai skapī atrodu kaut ko, kas šķiet kā radīts grāmatas noskaņi.

Šoreiz par Rišelas Mīdas Vampīru Akadēmiju. Man patīk gleznot (tikai tāda ķēpāšanās) tērpus, apģērbu komplektus, bet tagad prātā ienāca ideja par izprintētu zīmējumu krāsošanu.

Jā, šeit viņas ir tēlotas mazliet uzkrītošākos un iespaidīgākos tērpos nekā ikdienā, taču tas pat varbūt pastiprina personības un rakstura iezīmes. Protams, tādas, kādas es tās saredzēju.

Beet tad es skapī atradu pirms mēneša līmētās balerīnas, kas gan nebija domātas Vampīru Akadēmijai, taču tagad…

šķiet, ka tās ir precīzi izspļautas Eiverija un Viktorija.

 

Rišela Mīda Vampīru Akadēmija. Asins zvērests

Šajā grāmatā Roze cīnās par sevi vairāk nekā jebkad. Par saviem uzskatiem, par savu taisnību, par savu mīlestību. Taču vissvarīgākais – Roze Hetaveja beidzot cīnā par sevi. Beidzot pirmajā vietā ir viņa, nevis Moroi.

Nolādēts!

„Nolādēts” – tās ir manas domas par grāmatas nobeigumu. Bet grāmatas raksturošanai varētu izmantot divus vārdus-Dimitrija medības. Vai varbūt, lai precīzāk, – neizdevušās Dimitrija medības. Šeit tad nu iederas tas mans „Nolādēts!.

Es atvainojos, ja aizskaršu kādu Dimitrija kvēlu pielūdzēju (tas ir, ja kāds vispār lasa grāmatas, piemēram, šo), bet – VAI TU NEVARĒJI NOMIRT, DIMITRIJ!?!

Es laikam jau esmu team Adrian, bet… Runājot par Adrianu, bez bet. Savukārt manās emocijās ir daudz bet. Es nevaru nomierināties; man galvā šaudās visādas domas un aiz tām vēl daudzi bet. Šoreiz esmu tik izteikti emocionāla, jo nobeidzošās daļas neizlasīšu drīz. Taču vispirms sākšu ar īsu notikumu atstāstu. Manas lielās pārdomas galu galā sākas pēdējās lappusēs.

Roze dodas medīt un nogalināt Dimitriju – Strigoi. Krievijā Roze satiek alķīmiķi, paziņo Belikoviem par Dimitrija nāvi, iepazīstas ar gara pārvaldītāju un viņas ēnu skarto sargu, kopā ar dažiem neapsolītajiem dodas uz Novisibirsku, kur viņu atrod un iesloga Dimitrijs (bet tas vairs nav Dimitrijs), kurš vēlas, lai Roze kļūtu par Strigoi, bet Roze aizbēg un gandrīz nogalina Dimitriju. Roze izglābj Lisu no vēl vienas – ļaunas – gara pārvaldītājas, atgriežas Svētā Vladimira Akadēmijā un šķiet, ka viss būs labi, bet Roze saņem sūtījumu no Dimitrija.

Nu, sasodīts! Vai tu tiešam nevarēji nomirt, Dimitrij? Ja tu Rozi patiešām mīlētu, tad mirtu un ļautu Rozei dzīvot tālāk. Bet tas jau nemaz nav Dimitrijs. Tas ir Strigoi.

Par „nemaz”. Iespējams, Roze ir atradusi pavedienu, kas var novest pie tā, ka Dimitriju var atdzīvināt (pēc manām domām, pilnīgi noteikti (un varbūt mazliet diemžēl, jo team Adrian), jo ir vēl 2 grāmatas). Nolādēts, jo man patīk Adrians, jo viņš patiešām Rozē ir līdz ausīm iemīlējies (negribu lietot vārdu ieķēries, kas vairāk piestāvētu Adriana personībai, jo šoreiz tas šķiet nopietni).

Bet jāatdzīst, ka būs interesanti lasīt, kā autore tiks galā ar Adrianu, ja Dimitriju atdzīvinās. Domājot par šo situācija, prātā ienāca daži ar to saistīti jautājumi, kas varētu attiekties uz visām grāmatām. Taču par tiem es gribētu uzrakstīt tad, kad būšu izlasījusi pēdējās grāmatas. Un te ir kāda problēma. Tās nav iztulkotas.

Tā ir daļēji izdevniecības, daļēji mana problēma. Arī atrisināt to var divos veidos. Ja izdevniecība izlemtu tulkot grāmatas, tad – prieks un laime! Bet tas, visticamāk, nenotiks, vismaz ne drīz. Tātad man pašai kaut kas jādara lietas labā, respektīvi, jālasa angļu valodā (!?!!!!!??!?!!!?!). Ja jums ir kādi ieteikumi saistībā ar lasīšanu angliski, lūdzu apmeklējiet lapu „Par lasīšanu angļu valodā”!

Runājot par tulkošanu, jāpateicas Laurai Dreižei. Tulkotas grāmatas valodas burvība, manuprāt, sastāv no 1/2 orģinālvalodas autora un 1/2 tulkotāja prasmēm. Man šķiet, ka Laura Dreiže savu daļu ir paveikusi lieliski, kaut gan neesmu lasījusi orģinālvalodā (pagaidām). Liels paldies!

Bet atgriežoties pie grāmatas, šī bija, manuprāt, visdrūmākā starp četrām iztulkotajām. Sajutos vientuļāk, nolemtāk, nomāktāk, jo Roze šo ceļojumu – Dimitrija medības – veica galvenokārt vienatnē. Tāpēc Rozei bieži nebija ierastās kompānijas – viņas draugu -, un viņa tik bieži neizmeta ko asprātīgu, bet varbūt pie tā vainojama pieaugšana. Man bija mazliet skumji arī tāpēc; man piertūka Rozes sarkastiskās piezīmes, viņas draiskā daba.

-Spriežot pēc viņas intonācijas…jā, uzreiz. Vai vēl ātrāk.

Un kādā brīdī, kad viss šķita pagalam bezpalīdzīgi, Adrians ar savu klātbūtni un raizēm par Lisu sniedza Rozei gribasspēku, bet man atvieglojumu. Šis teikums tik ļoti aizkustināja mani, kaut gan tajā it kā nav nekā īpaša, tomēr…tajā ir cerība. Ar šo frāzi Roze atguvās no vienaldzības miega, nespējas miglas.

Sev par brīnumu, attapos Adriana savērptajā sapnī.

No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Rišela Mīda Vampīru Akadēmija. Ēnu pieskāriens

Ēnu skartā

Šis termins – ēnu skartā – jau izskanējis arī agrāk. Tas pieminēts jau pirmajā sērijas grāmatā, taču patiesībā tas ir visai maz izpētīts (šķiet, tikai pagaidām). Uzsvērtāk vēlos pieminēt to tieši šajā grāmatā, jo Ēnu pieskārienā tas ir aktuālāks nekā pirmajās divās grāmatās. Rozei parādās ēnu pieskāriena blaknes. Lai gan visai nepatīkamas un nevēlamas, tās, iespējams, var arī palīdzēt.

Bet, lai par ēnu pieskāriena blakusparādībām un to ietekmi, sekām uzzinātu ko vairāk, jums jāizlasa pašiem.

Tikmēr es ķeršos pie nākamā – Rišela Mīda atkal savērpj emocijām bagātu romānu. Vismaz man tas tāds šķita. Piesātināts. Straujš. Neapturams. (Gluži kā galvenā varone – Roze.)

Varbūt, tikai varbūt, mazliet par ātru notika pāreja no sakāpinātas kaisles un dziļas mīlestības uz satraukumu un cīņām. Taču, uzrakstot šo, es saprotu, ka tas tomēr tā ir – dzīve ir ātra, mirklis ir gaistošs -, un nevar taču dzīvot savā laimīgajā burbulī, jo dzīve ir arī skarba. Pilna ciešanu.

Un Roze tās uzsūc. Roze sakrāj sevī visu Lisas, savas labākās draudzenes, tumsu un neprātu, un ciešanas.

Jo tāda viņa ir. Pirmkārt jau, ēnu skatrā, otrkārt, Roze vēlas un arī panāk, ka visiem ir labi, un viņa to dara arī tad, ja pašai tas nenāk par labu.

Bet viņa ir stipra. Roze Hetaveja ir cīnītāja.

Un viņa, protams, cīnīsies, jo šajā, trešajā grāmatā, ir milzum daudz dažādu svarīgu notikumu, kuros nepciešams spēks, drosme un gribasspēks. (To apliecina mans garais īsais notikumu atstāstījums.)

Tātad. Sākas prakse – pēdējais un galvenais pārbaudījums sargiem pirms skolas beigšanas -, kad katrs 12.klases dampīrs sargā sev piešķirto Moroi no skolotāju un instruktoru inscinētiem uzbrukumiem. Roze, Lisa, Kristiāns dodas uz Viktora Daškova tiesu; viņam piespriež mūža ieslodzījumu (man kaut kā liekas, ka viņš vēlāk to apies vai izbēgs). Tatjana nemanāmi mēģina noturēt grožos gan Lisu, gan Rozi (veltīgi, jo tas nav iespējams!). Rozes un Dimitrija laimīgās dienas (stundas) beidzas pat vēl īsti nesākušās, turklāt ļoti sāpīgi. Notiek Strigoi uzbrukums Svētā Vladimira Akadēmijai; Roze kopā ar Kristiānu piebeidz daļu ienaidnieku (šis ir pārmaiņu laiks Moroi un dampīru vēsturē-Moroi iesaistās cīņā ar maģijas palīdzību). Roze redz spokus. Adrians laikam Rozē ir patiešām nemainīgi iemīlējies.

Ar nemainīgi es domāju, ka tas nav kārtējais Adriana Ivaškova flirts un mēģinājums ievilkt Rozi gultā. Man kā sajaukumam starp novērotāju no malas un galveno varoni (manuprāt, ierastais lasītāja stāvoklis) šķiet, ka puisis ir iemīlējies Rozē pa īstam un uz mūžu (varbūt pārāk spēcīgs apgalvojums (mani apbūris viņa šarms), bet man tā šķiet). Bet kā jau teicu – es neesmu gluži galvenais varonis; un Roze to visu neuztver tik ļoti nopietni kā es.

Un, runājot par Adrianu un Rozi, es to tiešām uztveru kā nopietnu iespēju. Bet man šķiet, ka šādi pieviļu Rozi, jo tas, ko viņa izjūt pret Dimitriju, ir kaut kas daudz spēcīgāks, nekā tas, ko viņa izjūt pret Adrianu. Man šķiet, ka, iztēlojoties Rozi un Adrianu kopā, es nododu Rozi. Nododu Rozi un Dimitriju.

Esmu savtīga, jo Adrians tomēr ir izskatīgs, un gudrs, un asprātīgs, un ietekmīgs, un arī bagāts. Es sev liekos tik ļoti savtīga.

Tomēr – ne tāds kā Dimitrijs.

-Jūs nudien saderat kā cimds ar roku! Vai kaut kā tā.

Lai gan auksts aprēķinātājs, Viktors Daškovs (citāta autors) ir gudrs un zinošs, kā arī – viņam ir acis pierē, atšķirībā no daža laba. Šobrīd tēmēju uz Lisu, bet nav īpaši daudz tādu, kuri to būtu pamanījuši, taču viņa tomēr ir Rozes labākā draudzene!

-Tu liec lietā savas pavedinātājas acis, bet ne jau mani tu gribi. Nekad neesi gribējusi. Tu jau no sākta gala ilgojies pēc Belikova, un Dievs vien zina, ko iesāksi tagad, kad viņa vairs nav.

Arī Adrianam (šī citāta autoram) ir acis pierē. Un viņš arī uztraucas par Rozi.

Dievs vien zina, ko tu iesāksi tagad, kad viņa vairs nav.

Bet tagad – divi citāti, kas nav tik sāpīgi, bet ir mazliet asprātīgi.

tāltālais sargs

-Kāpēc tu šitās lasi?-Ir ļautiņi, kam grāmatu lasīšana sagādā prieku.

No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Rišela Mīda Vampīru Akadēmija. Salnas skartie

Ar atkalredzēšanos, mazā dampīre!

Dzīve nav tik vien kā mācību stunda; dzēve nav tikai tas, ko iemācāmies skolā. Un Roze Hetaveja to zina.

Šajā grāmatā Svētā Vladimira Akadēmijas audzēkņi un skolotāji dodas Ziemassvētku brīvdienās uz aristokrātu slēpošanas kūrortu. Notikuši divi Strigoi uzbrukumi, kas veikti ar cilvēku palīdzību. Meisons, Strigoi medīšanas idejas iedvesmots, kopā ar Ediju un Miu aizlavās prom no kūrorta. Roze un Kristiāns dodas viņus glābt, taču visi nonāk Strigoi un viņu padoto – cilvēku – gūstā. Tomēr visiem kopā viņiem gandrīz izdodas izbēgt; Meisonu nogalina; Roze nogalina gūstītājus – divus Strigoi. Starp visām Rozes nedienām iezogas greizsirdība.

Emocijām pārpilns romāns. Bet, protams, labā nozīmē.

  1. Katrā lappusē es smaidīju (vai pat smējos), Rozes izteiktās sarkastiskās piezīmes vai viņas domu, jūtu apburta.

    Aizvēu muti, vēl pirms žoklis nebija atsities pret grīdu.

  2. Taču katrā otrajā lapaspusē mana sirds dauzījās spraigo notikumu dēļ. Es to izdīvoju; vismaz spēcīgi jutu līdzi.
  3. Katrā trešjā lapaspusē es biju skumju vai nolemtības pārņemta, jo kļūšana par pieaugušo jau tā ir smaga, pat neņemot vērā to, ka Rozei gandrīz nebūs savas dzīves, un vienīgais tās mērķis būs gādāt, lai Moroi ir labi; arī nogalinot.
  4. Savukārt katrā ceturtajā lapaspusē biju dusmīga, ļoti, jo dzīve tik tiešām ir netaisna, it īpaši, ja esi dampīrs!
  5. Bet visbeidzot – katrā piektajā lappusē biju mīlestības un kaisles sagūstīta, jo to Roze novērtēja un izdīvoja līdz sirds dziļumiem. Un, domājot par mīlestību, divi citāti par Dimitriju:

    visseksīgākais radījums zemes virsū

    tik nesabiedrisks radījums kā viņš

Lasīt Salnas skartos man bija patiešām grandiozi, kaut gan izrāvu dienā ar pusi. Neko, neko nenožēloju, pat ne to, ka lasu tik ātri. Bet ir skumji, atvadoties no šīs brīnišķīgi skarbās pasaules. Taču tikai uz brīdi – līdz nākamajai sērijas grāmatai; pēc tam – līdz pārlasīšanai (šī ir jau otrā reize, kas lasu Vampīru Akadēmijas grāmatas).

Mazliet par šīs (un varbūt arī citu grāmatu) lasīšanas procesu. Es to noriju gandrīz veselu. Tikai mazliet sadalot tekstu savā galvā, mazliet pakošļājot. Taču pat ar dažiem kodieniem garša bija spēcīga, un tā pilnīgi noteikti atstās ne tikai pēcgaršu (tās klasiskajā nozīmē), bet vēl garas pārdomas par grāmatu un tās radīto pasauli. Un, protams, nemaz nerunājot par garšu pārpilnību, kad atkal pārlasīšu.

Uzskatīju, ka Dievs droši vien eksistē, bet man nebija ne laika, ne enerģijas par to pārliecināties.

No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Rišela Mīda Vampīru Akadēmija

Neparastākās no neparastākajiem

Esmu pamanījusi, ka gandrīz visas fantāzijas grāmatas rakstītas nevis no ierindas fantastiskās būtnes skatpunkta, bet gan no īpašākā starp īpašajiem skatpunkta. Laikam jau tas ir veids, kā vēl vairāk palielināt interesi lasīt.

Lasīt Vampīru Akadēmiju bija interesanti. Un galvenā varone nav  ierindas dampīre (jā, dampīre nevis vampīre), un viņas draudzene arī nav ierindas Moroi vampīre, jo Roze ir ēnu skartā sardze, taču Lisa spēj pārvaldīt ļoti reti sastopamu elementu.

Tātad. Pasaules koncepcija ir visai interesanta. (Lai gan no Rozes skatpunkta brīžiem nomācoša un negodīga.) Starp cilvēkiem vai nošķirti no tiem dzīvo Moroi vampīri, kas pārvalda kādu no elementiem un ir bāli un trausli, un pārtiek no asinīm; dampīri (Moroi un dampīra vai Moroi un cilvēka pēcnācēji), kas ir Moroi sargi, jo apveltīti ar to asajām maņām un cilvēku izturību; Strigoi vampīri (pārtapuši vai pārvērsti Moroi vampīri vai dampīri), kas barojoties nogalina upuri..

Moroi vampīri šajā cilvēkiem apslēptajā pasaulē ir tādi kā galvenie. Ir 12 Moroi aristokrātu dzimtas, viņu ievēlēta padome un karaliene. Protams, ir arī vienkāršie Moroi vampīri.

Dampīri sargā Moroi, jo ir spēcīgi un spēj viņus pasargāt. Tomēr galvenais iemesls ir, lai Moroi viņus cienītu un radītu pēcnācējus, jo dampīrs kopā ar dampīru bērnus nevar radīt. Tāpēc iznāk tā, ka dampīriem gandrīz nav savas dzīves, jo tie ar sirdi un dvēseli nododas sarga darbam.

Strigoi vampīri ir ļauni, un tie ir jāiznīcina.Taču viņi ir daudz spēcīgāki nekā Moroi un dampīri. Un viņiem nav dvēseles. Strigoi skaits kļūst arvien lielāks, bet Moroi un dampīru kļūst mazāk. Sķiet, ka…briest revolūcija.

Bet grāmata nav par politiku vai pasaules uzbūvi, vai ko tamlīdzīgu. Varbūt tikai mazliet.

Grāmata ir par skolniecēm-dampīri Rozi un Moroi vampīri Lisu, aristokrāti, vienīgo no savas dzimtas. Viņas ir labākās draudzenes, un tajā daļēji jāpateicas noslēpumainajai saiknei.

Vampīru skolas ikdienā ielaužas neatļauta mīlestība, draudzība un nodevība, pienākums. It kā jau – kā parasti. Tomēr sižets nav tik vienkāršs. Grāmata aizrauj. Smaidīt vai pat iesmieties liek Rozes sarkastiskie un asprātīgie izteicieni un domas, tomēr kopumā (un arī nākamajās grāmatās) dzīve nebūt nav jauka un laimīga. Ir daudz grūtību, ar kurām Rozmarijai Hetavejai jātiek galā.

Lasot grāmatu, atkārtoti novērtēju, ka vēlos to savā grāmatplauktā.

No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC.