Holija Bleka & Kasandra Klēra Maģistrija. Dzelzs Pārbaudījums

Sajūta bija mazliet… kā atgriešanās Cūkkārpā. Bet tikai mazliet. Ļoti mazliet. Un gandrīz viss tomēr bija savādāk. Citādāk.

 Tu nezini, kas esi.

Runājot par grāmatu, galvenais varonis tik tiešām nenojauš, kas viņš ir un ko spēj. Bet patiesībā mēs katrs brīžiem nepazīstam sevi.

Sākums šai grāmatai,  kad varonis ierodas burvju skolā, Maģistrijā, bija pilnīgi apgriezts Harija domām un pirmajiem soļiem savā burvju skolā. (Es vienkārši nevaru šo grāmatu nesalīdzināt ar Roulingas grāmatām.) Galvenais varonis, Kolums Hants, ne par ko nevēlas doties uz Maģistriju, jo viņa tēvs maģijas dēļ ir zaudējis savu sievu, Koluma māti, tāpēc, kad Kolu pieņem šajā skolā, viņš uz to dodas ar lielām bailēm, ka arī viņš mirs.

Šķiet, ka šī neomulīgā un tēva radītā sliktā iespaida par maģiju dēļ, Kolums it nemaz nepriecājas par mācībām burvju skolā, tāpēc, protams, arī es kā lasītāja nepriecājos. Un pati skola, Maģistrija, atrodas alās, kas gan man, gan galvenajam varonim neveicināja papildu patiku.

Tālāk – no kāda skatpunkta rakstīta grāmata. (Ā, vēl viena līdzība ar Roulingas grāmatām – galvenie varoņi ir divi zēni un meitene.) Vienā brīdī šķita, ka grāmata rakstīta no tāda kā “Rona” skatpunkta, un tas, protams, bija mazliet interesanti – uzzināt kā jūtas “pasaules glābēja – varoņa” draugs . Liekas, ka Kola labākais draugs ir pasaules glābējs, bet tad – BOOOM!!!

Tas autorēm labi izdevās. Pārsteigums beigās bija liels. Protams, palika kaut kādi momenti, kas īsti negāja kopā, bet laikam jau būs vēl piecas grāmatas, kurās visu noskaidrot. Bet, lai uzzinātu, kas bija tas Boom!!!, jāizlasa grāmata.

Un par to lasīšanu. Galvenajam varonim ir 12 gadi. Un ja es lasu grāmatu, kurā galvenajam varonim ir 12 gadi, tad milzīga uzslava grāmatas vizuālajiem noformētājiem, tulkotājai, bet galvenais – autorēm.

Nobeigumā divi citāti, kas ir… diezgan dziļdomīgi un filozofiski.

Haosa pretsvars ir dvēsele.

Bet ar varbūt vien nepietika.

Un ar šo pēdējo cilvēki bieži vien izdara citādas izvēles, nekā tie gribētu. Jo viņiem trūkst uzticības. Jo uz cilvēkiem nevar paļauties. Jo tāda ir dzīve; tāpēc to sauc par dzīvi.

Nu, kopumā man tīri labi patika.

Tomēr, lai nu kā, Harijs Poters un Cūkkārpa man likās omulīgāki.

No angļu valodas tulkojusi Dace Andžāne. Izdevusi izdevniecība Egmont.

Attēls no izdevniecības Egmont mājaslapas.

Sallija Grīna Mežonīgā puse

Grāmatas nosaukums oriģinālvalodā – Half Wild

Tas bija milzīgs pārdzīvojums. Un piedzīvojums.

Šajā grāmata, man likās, darbība un notikumi ritēja raitāk, dinamiskāk. Šķiet, ka šī daļa bija savā ziņā vieglāka, ne tik smaga. Varbūt, ka tādu to padarīja Neitana dzīve, kas kaut kādā veidā bija kļuvusi… ne vieglāka, bet vieglāk apjaušama. Varonis pats par sevi bija pieaudzis un vairāk izprata un apzinājās savas spējas un to, kas notiek apkārt. Iespējams, ka tagad Neitana mērķi bija konkrētāki. Ar to es domāju – puiša mērķi pirmajā grāmatā bija primitīvi (skarbi un raupji) – izlauzties no būra, bēgt un palikt dzīvam -, taču šajā, otrajā, grāmatā Neitana mērķi bija izglābt Annalīsu un atrast, cerams, dzīvu, Gabrielu. Neitans bija iemācījies izdzīvot un pastāvēt par sevi, un viņš bija ieguvis arī savu dāvanu-talantu. Zvērs. Bet arī tas sagādāja problēmas, jo Neitans to nevarēja kontrolēt. Tāpēc arī spēja kontrolēt pārvēršanos un to, kas notika pēc tās, bija viens no viņa mērķiem.

Nu, tā kopumā, Neitans bija kļuvis par bīstamu pretinieku.

Un, ja par to, kas visvairāk nepatika, tad – Annalīsa. Bet tas nav nekas tāds, kas nepatīk grāmatā kā tādā. Varbūt, ka tas bija pat labi – kāds, kurš nepatīk, kuru nicināt. Jo slikto tēlu jau vajag. Markuss bija kļuvis… varbūt viņš nebija mainījies, tikai Neitana attieksme, tēvu iepazīstot, bija mainījusies. Padome un tās vadītājs Souls  šoreiz tika maz pieminēti. Un Merkūrija – viņa šķita tikai no Markusa nobijusies sieviete.

Tāpēc – Annalīsa. Vņa bija kaitinoša, vāja, garlaicīga, nepatstāvīga, naiva, nespēcīga, garlaicīga, apnicīga, HGFewdDEvD, MGFDSRhgfdd, JGgvcdrfgBnh, GRFCfDFgnmll,HGVDgvg, jhgFfgbnBG!!!

Nu, tā.

Tā iepriekš – tā ir dusmīga buldurēšana, aprakstot manas jūtas, kuras izraisīja šīs grāmatas MisKaitinošība.

Bet tas, kas man patika – Nabriel (Nathan+Gabriel).

Un visbeidzot, beigas – es raudāju.

Uuuuun, tad te maza daļa no iespaidiem, lasot Mežonīgo pusi. (Mazliet nošpikoju no happynorelle (foooršs blogs!))

Kolāža Half Wild

No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC. (Grāmatas vāks)

Attēli kolāžā no interneta resursiem.

Sallija Grīna Tumšā puse

Grāmatas nosaukums oriģinālvalodā –  Half Bad

Galvenajam varonim Neitanam nav tikai tumšā un sliktā, un ļaunā puse. Viņš ir jauktasinis – pa pusei melns, pa pusei balts burvis. Bet, ja tēvs ir spēcīgākais un brutālākais (nogalina, lai apēstu burvju sirdis, caur kurām var iegūt citu burvju spējas) melnaisiņu burvis, tad neviens nemaz negrib saskatīt gaišo pusi.

Tā nu Neitans ir ieslēgts būrī.

Skarbi. Nežēlastīgi. Ļauni.

Un kas to izdarīja? Baltasiņu burvji. Protams, ka pasaulē nav taisnības.

Okei, rezumējums ir tāds – Neitana dzīve nav nekāds rožu dārzs. Viņam nākas iet caur bieziem un tumšiem mežiem, augstiem un saltiem kalniem, milzīgām bezspēcības un bezcerības pļavām un pat pāri cilvēkiem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Tas man laikam arī visvairāk patika – galvenā varoņa ceļojums, stāsta ritējums, kas likās īsts.

Pag, pag, nē. Vislabāk man patika grāmatas varoņu – burvju – acis. Autore tās, konkrētāk, acu zīlītes, aprakstīja kā kaut ko līdzīgu galaktikām – košas un īpatnējas krāsas ar tādiem kā mirdzumiņiem, maziem dimantiņiem, kas nepārtraukti (līdz nāvei) kustās. Tie ir kā atspīdumi, kaut kas mirguļojošs, un tie virpuļo, iemirdzas un izdziest un…ahhh

Kafijas krāsas acis ar zelta mirdzumiem, melnas acis ar tumšiem, trīsstūrainiem atspīdumiem, mutuļojošas akvamarīna acis, kas kustās kā jūra, gaiši zilas acis ar mainīgiem safīrziliem dārgakmeņiem, pelēki zilas acis ar sudraba gabaliņiem, kas griežas un kūleņo. (šīs rindkopas informāciju atradu http://www.halfbadworld.com)

ahhh…

No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Kīra Kesa Prinča līgava. Vienīgā

Kura gan negrib būt princese?

Lai gan – Amerika pat nepaspēja būt princese, viņa uzreiz kļuva par karalieni.

Tātad. Kura gan negrib būt princese? Man šķiet, visas meitenes grib būt princeses. Mazas meitenes, jaunietes, pieaugušas sievietes, vecmāmiņas. Protams, katrai ir savi iemesli, katrai ir savas īpašās vēlmes. Bet pat tas, ka mēs visas esam dažādas, īpašas, unikālas, nemaina faktu, ka mēs gribam būt princeses. Vienas to grib skaisto drēbju un bagātās dzīves dēļ, citas to grib varas dēļ, citas – lai mainītu pasauli. Un ne par vienu no šīm vai citām vēlmēm nevajadzētu nevienu vainot. Jo…pie velna pasaules taisnīguma un godīguma, un laimes trūkumu! Es arī gribu skaistu apģērbu, pirkt tiiiiiiiiiik daudz grāmatu, cik gribu un…gribēju rakstīt – princi, ar kuru mani vieno kaislīga mīlestība, – bet sapratu, ka to nenodrošinās pat princeses tituls.

Okei, par grāmatu, tas ir, par Vienīgo. Vai Amerikai viss beigsies „ilgi un laimīgi”? Tad jau redzēs.

Man, skaidrs, ka patika. Citādi jau nelasītu (un arī nerakstītu blogā). Bet šoreiz par kleitām mazāk, diemžel. Kamēr kleitas skapī, tikmēr Meksons un Amerika sadarbojas ar ziemeļu dumpiniekiem, savukārt pilij uzbrūk dienvidnieki.  Tad vienā brīdī Seleste kļūst par Amerikas labāko draudzeni, kas ir saprotoša, jauka un atklāta. Dīvaini. Bet, kas ķīvējas, tas mīlējas. Un arī ar Meksonu Amerika dara gan vienu, gan otru. Pa vidu tam visam Amerika ir drosmīga, pašaizliedzīga un taisnīga sabiedrības cerība. Nu, gluži kā karaliene.

Varbūt, esmu pārāk sarkastiska, bet pati esmu savaldīga un atturīga (nu, labi, kautrīga), taču Amerikas pārsteidzība, neapdomība un seku neapzināšanās brīžiem kaitināja visā trioloģijā.

Viss risinājās pārliecinoši un raiti, bet beigas šķita mazliet par daudz sasteigtas. Un, kas vēl man tajās nepatika: Ena vienkārši izkūpēja un netika vairs daudz pieminēta. Grāmatas sākumā Ena atzinās Amerikai, ka ir ieķērusies Aspenā, bet beigās Aspens un Lūsija bija kopā, samīlējušies viens otrā. Man šķiet, ka pavēstīt – Ena ir pazudusi, autorei bija vieglāk, nekā risināt radušos mīlas trijstūri. Bet varbūt, ka dzīvē tā notiek – viss galu galā nostājas savās vietās.

Atsauksme šobrīd būs tikai par šo daļu, jo divas iepriekšējās lasīju patiešām sen, turklāt – visa trioloģija ir mazliet saplūdusi. Varbūt kaut kad vēlāk, ja pārlasīšu.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Zālīte. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Patriks Ness Septiņas minūtes pēc pusnakts

Stāsts par patiesības stāstīšanu sev

No šīs grāmatas saņēmu ko citu, nekā biju gaidījusi. Bet tā jau laikam ir vienmēr.
Patrika Nesa Nazis, ko neatlaist bija asiņaina, baisa un man personīgi likās mazliet pretīga. Protams, sajūtas ir dažādas. Man laikam vienkārši nepatīk šausmu žanra literatūra (kaut gan, Nazis, ko neatlaist, ja vispār bija saušmu žanrā, tad ne jau tajā smagākajā).
Taču Septiņas minūtes pēc pusnakts, manuprāt, neietilpst šausmu literatūras žanrā. Šeit stāsts ir par dzīves skarbo, nežēlastīgo un graujošo patiesību. Par cilvēku jūtām, kuras tie ne tikai negrib atklāt, bet dažreiz pat paši nezina, kādas tās ir un kāda ir viņu attieksme pret tām.

Es jau nesaku, ka šausmu literatūras žanrā tā visa nav, bet šī grāmata ir vērsta uz iekšējām šausmām, iekšējām sāpēm, jo galvenais varonis nebaidās no huligāniem, kas viņam nodara pāri, un no koka, kas ir milzīgs un biedējošs, arī ne. Konors baidās no patiesības. (Bet tas jau nav nekas neparasts; daudzi baidās no patiesības, no patiesības atdzīšanas sev.)
Vadlīniju sastāda 2 savstarpēji saistīti motīvi – patiesības atzīšana sev (tam vajadzīga milzu drosme) un sāpes par tuvinieka zaudēšanu. Savijoties, šie motīvi veido sižetu, kurā galvenajam varonim ir jāatzīst sev un jāpieņem tas, ka viņa tuvākais cilvēks ir neglābjami slims un mirs.

3 stāsti. Tie, kas bija grāmatā. Man tie patika, tie aizrāva ( tāpat kā visa pārējā grāmata), lai gan bija īsi – kā pasakas. Un stāstu negaidītās beigas bija…negaidītas, protams, bet arī taisnīgas un godīgas, un pelnītas. Tad rodas jautājums – kāpēc tas, kas ir pareizs, ir tik negaidīts? Bet tas jau ir temats citai sarunai.

Man ļoti patika varoņu attiecības, viņu saskarsme. Pat sliktais varonis Harijs mani piesaistīja (tas parasti nenotiek; esmu ļoti strikta attiecībā pret sliktajiem).
Manuprāt, prasmīgi uzrakstīts stāsts (kā gan citādi!?).

No angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC.