Kasandra Klēra Stikla pilsēta

Pat eņģeļi krīt

Kaut kā sanāca, ka es izlaidu trešo daļu un uzreiz pēc otrās izlasīju ceturto. Nu šo kļūdu laboju.

Centīšos par visu secīgi. Jāuzsver vārds centīšos.

Tātad – Stikla pilsēta. Alikante. Idrisas galvaspilsēta. Hmm… Manī tā nekādas īpašas jūtas neraisīja. It kā – tas, kurš reiz tur bijis, vienmēr gribēs atgriezties. Bet patiesībā jau mājas ir tur, kur ir mūsu mīļie, tur, kur piedzīvotas gan bēdas, gan prieki. Nevis kaut kādā mistiskā burvestību apdvestā vietā tikai tāpēc, ka tā jābūt. Tāpēc Alikante mani īpaši neuzrunāja. Drīzāk biedēja. Ar savu vecmodīgumu, tehnoloģiju trūkumu. Un Dēmonu torņu Zinšu uzlaušana manu uzticību nebūt nepalielināja.

Runājot par mājām, es, lasot šo grāmatu, nejutos līdz galam īsti omulīgi. Ja runājam par iepriekšējām grāmatām un ceturto, tad Klerijai bija, kur atgriezties, patverties. Mājas. Institūts vai Saimona mājas. Bet šeit – tikai Stikla pilsēta. Stikls pats par sevi jau nav nekas silts un mājīgs.

Protams, šo un iepriekšējo rindkopu var neņemt vērā, un varbūt tieši tas dažiem patīk vislabāk, bet, lai nu kā, es tomēr esmu tāds cilvēks, kuram patīk justies omulīgi. Briesmas arī ir vajadzīgas, bet pēc tam… man vajadzētu ērtu māju sajūtu. Ne gluži „Ilgi un laimīgi”, bet tādu siltumu un mieru sirdī.

Bet šajā grāmatā par mieru nav ne runas. Karš. Lai gan tas ilga vien desmit minūtes, gaidas un gatavošanās bija pamatīgi. Un man patīk tā ideja par Nefilimu un Pazemiešu apvienošanos. Ēnu mednieki, Mēness bērni, Nakts bērni, Lilitas bērni un Fejas. Tāds spēks. Iespaidīgi. Lai gan tas nebija uzsvērts, nebija galvenais, mani aizķēra. Nefilimu un Pazemiešu apvienošanās.

Lasot šo grāmatu, kā arī citas, es atkal aizdomājos par to, ka… Tik daudz ko.

Bet par lietu. KĀPĒ C IR JĀLIELĀS, JĀRUNĀ, JĀIZKLĀSTA SAVI PLĀNI, JĀTĒRZĒ AR IENAIDNIEKU PIRMS TU VŅU NOGALINI??? Okei, es to saprotu no gūstekņa puses – ja tavs gūstītājs runā pirms viņš tevi nogalina, tev ir iespēja izbēgt, glābējiem ir iespēja ierasties, bet no ļaundara, slepkavas puses tas ir tik šausmīgi bezatbildīgi. Bet tā jau laikam ir. Cilvēki ir tik jūtām un emocijām, un domām – nesaprotamām – pārpilni.

Bet par šo pašu lietu – Džeiks diezgan labi tika galā ar Džnatanu-Sebastjanu. Tas nu patiešām ir apsveicami, un viņa sarkasms – tas tomēr kaut kur noder.

Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka savā iepriekšējā dzīvē Alekss ir bijis vecene, kas turējusi deviņdesmit kaķus un allaž bļāvusi uz kaimiņu bērniem, lai tie aizvācas no viņas mauriņa?

Skumji maz melec. Bet…

Nožēla ir tik bezjēdzīgas jūtas. Vai tu man nepiekrīti?

Ak, un kā vel! Tikai… to ir grūti izskaust. Lai vai kā, domāju, ka arī Magnusam, dzīvojot astoņsimt gadus, ir par ko nožēlot. Lai cik sen tas arī būtu noticis.

Nevienu nemēdz ienīst tik stipri kā to, kas tev kādreiz bijis dārgs.

Laikam jau tā ir.

Jābeidz uz šādas skumjas nots. Bet vienmēr taču ir kritušie. Hmh… Pat eņģeļi krīt.

Kolāža The Mortal Instruments City of Glass

No angļu valodas tulkojusi Inta Strautniece. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC (grāmatas vāks). Attēli kolāžā no interneta resursiem.

Kasandra Klēra Kritušo eņģeļu pilsēta

Kaut kā nesarosījos garākai atsauksmei, tāpēc vien daži citāti un kolāža. Šķiet nevēlējos rakstīt garāku atsauksmi, jo vairāk esmu pieķērusies seriālam un par to arī  kaut kad rakstīšu. Bet arī grāmata bija ok.

Asprātīgi izteicieni no Džeika un Saimona:

– Redzu, – ierunājās Lūks, – ka te notiek kaut kas tāds, par ko neesmu informēts. Saimons paraudzījās uz viņu. – Reizēm man šķiet, ka tas ir manas dzīves moto.

– Saprotu, kāpēc tev te patīk, – Džeiks teica, plašā žestā norādīdams uz Kaila filmu plakātu un zinātniskās fantastikas literatūras kolekciju. – Te viss ir pārklāts ar plānu nūģisma kārtiņu.

“Nūģisma kārtiņa” izklausās brīnišķīgi.

ŠE DUS DIŽU SIRŽU ILGAS, CĒLI DARBI, LAIKA NEAIZSKARTI; BURVJU VĀRDI, SPĀRNOTS BRĪNUMS, NEMIRSTĪGU ZINĀŠANU VĀRTI.

Vārdi, kas iegravēti uz Bruklinas Publiskās bibliotēkas parādes durvīm. (Roscoe C. Brown) Manuprāt, tie ir dziļi un spēcīgi.

Kolāža The Mortal Intruments City of Fallen Angels

Kolāžā par grāmatu, šķiet, labāk iederas Klerija no filmas (Lily Collins).

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC (grāmatas vāks). Attēli kolāžā no interneta resursiem.

Linda Nemiera Sofijas noslēpums

Divas latviešu un viena bulgāru Laras Kroftas

Vāks – burvīgs. Bet ne jau tas mani piesaistīja. Jaunās latviešu rakstnieces Lindas Nemieras grāmatas pašas par sevi ir burvīgas. To valoda ir atšķirīga. Īpaša. Man ļoti patīk.

Kolāža Sofijas noslēpums

Tātad – Sofijas noslēpums. Noslēpums, kā jau noslēpums – bīstami vilinošs. Vai vilinoši bīstams. Un, kā jau Lara Krofta, arī Maruta, Veronika un bulgāriete Radomira ir spēcīgas, patstāvīgas, gudras un apķērīgas sievietes. Neiztrūkst arī briesmas. Pat nāves draudi, kas gandrīz piepildās. Un tas viss iztika bez prātu jaucošās mīlestības. (Mīlestība patiesībā dara tikai un vienīgi to.)

Linda Nemiera visās savās grāmatās sievietes parāda stipras, gudras un patiesas. Arī latviskas. Un valoda arī ir diezgan… īpatnēja. Latviska, protams, bet ļoti īpaša – Lindas Nemieras valoda. Tā ir dzīva. Mazliet dīvaina un pārsteigumiem pilna. Netrūkst arī humora un interesanti smieklīgo izteicienu.

Marutas pašcieņa tikko nokrita uz asfalta un sāka ēst smiltis.

Mans dzīvesprieks līda uz vēdera putekļos.

Mazliet jocīgi likās tas, ka bieži pieminētas dabiskās vajadzības – ēšana un tualetes nepieciešamība. Bet tas laikam ietilpst autores stilā. Un kā gan cilvēks var nebūt izsalcis pēc tādiem galvu (un arī kuņģi) reibinošiem piedzīvojumiem?

Vairāk nekā litrs kakao uzlika zināmas saistības.

„Kā bija, kā bija…” drusciņ satraukti nobubināju. „Tāda stresa pat pirms eksāmeniem nebija.”

`Bet ne jau tikai ar jautro dzīvesprieku izceļas autore un viņas radītās varones. Grāmatā bija arī dziļas un patiesi skaistas domas.

Virs mums pletās samtaini melnas debesis, kurās kāds ar nevērīgu roku saujām izkaisījis briljantus. Tie mirdzināja vēsi zilu gaismu un centās pārliecināt, ka ir tālas, neaizsniedzamas zvaigznes. Maliņā kautri vērās mēnestiņš čigāniņš, mums par godu uzspodrinājis ragus. Zeme bija vien tumša jūra zem mums, kur ik pa laikam starp melnajiem viļņiem pazibēja pilsētu gaismu saliņas.

Ar katru nākamo teikumu šīs burvīgās rindas vēršas arvien skaistākas un sirdi sildošākas.

Ceļojums uz Turciju un Bulgāriju bija patiešām patīkams. Un cik skumji man kļūst ap sirdi, kad no tā un kolorītajām un foršajām ceļa biedrenēm jāatvadās.

Lai Bulgārija paliek atmiņā ne tikai ar nodevību, bet arī ar garšas baudījumu!

Izdevusi Zvaigzne ABC.

Attēls no Zvaigzne ABC (grāmatas vāks). Attēli kolāžā no interneta resursiem.

Makss Berijs Leksikons

Vai tev labāk patīk kaķi vai suņi?

(Pirmais jautājums no anketas)

Ja šo grāmatu vajadzētu raksturot ar dažiem vārdiem un izteicieniem, tad tie būtu šādi: vārdu vudū, kailvārds, jūtas, kādēļ tu to izdarīji, tuksnesis, trilleris.

Īsi aprakstīšu katru no šiem grāmatas “atslēgvārdiem” un manas domas par grāmatu saistībā ar konkrēto vārdu. Centīšos tos savirknēt kaut cik secīgi. Aprakstīšu grāmatu šādi, jo vienkārši nezinu, kā sākt, tāpēc, lai iet!

Kailvārds – tas šķiet ir visu grāmatā aprakstīto problēmu sākums un gals. Tomēr es tā nedomāju. Iespējams, cilvēki visu vainu cenšas uzgrūst kam citam. Kailvārds pats par sevi ne pie kā nav vainīgs. Bez cilvēkiem, kurus vada jūtas, kailvārds neko ļaunu nenodarītu. Lai gan dzejniekiem it kā neesot nekādu jūtu, šķiet, ka viņus vada tikai un vienīgi tās. Jūtas vada mūs visus.

Kailvārds. Šķita mazliet dīvaini, ka autors to parādīja tā, kā parādīja. Bet, lai nu kā, tas bija spēcīgs.

Un citāts ne gluži par kailvārdu, bet atkal par jūtām.

Es nedomāju, ka tu esi kādu mīlējis. [..] Tas tevi kompromitē. Tas pārņem tavu ķermeni. Kā kailvārds. Es domāju, ka mīlestība ir kailvārds.

Ja atkal par jūtām, tad turpināšu ar savām sajūtām attiecībā pret grāmatā darbojošajām personām.

Man labāk patika Vils nevis Harijs. Tas izklausās dīvaini, bet, ja zināms Vila/Harija stāsts, tad varbūt ir saprotamāk. Man vienkārši gribējās to uzrakstīt. Manuprāt, Vils bija tiešām foršs varonis. Kā arī, Vils to visu pārliecināšanas padarīšanu sauca par “vārdu vudū“, kas ir diezgan interesanta un – nenoliedzami – piemērota definīcija.

No varoņiem man vēl patika Eliots. Viņš bija…auč. Tāds īss un kodolīgs raksturojums. Izvērstāk viņu varētu raksturot: spēcīgs, gudrs, apdomīgs, drosmīgs. Tas gan laikam ir vispārīgs dzejnieku raksturojums. Taču Eliotam piemeita arī citas, dzejniekiem retāk sastopamas īpašības. Godīgs, taisnīgs un spējīgs just. Tas viss viņu padarīja vienreizēju. Bet viņa dzīvi sāpīgu. Auč. Tas viss, protams, tikai manuprāt.

Tuksnesis. Tas ir nākamais vārds. Un tas man vienmēr bija asociējies ar kaut ko ārkārtīgi neomulīgu, nepatīkamu un baisu. Bet tagad, pēc Leksikona izlasīšanas, mani iespaidi ir mazliet pārveidojušies. Tagad tuksnesis šķiet apdzīvojamāks. Un vēl tas man asociējas ar… mīlestību. Dīvaini, vai ne?

Augstvērtīgs trilleris, manuprāt.

Un pēdējie vārdi – kādēļ tu to izdarīji? Nezinu. Jo tā vajadzēja? Varbūt tā būtu mana atbilde uz jautājumu. Varbūt ne. Jautājums no anketas, ar kuras palīdzību tiek noskaidrots, vai cilvēku uzaicinās uz iestājeksāmeniem Akadēmijā, lai kļūtu par dzejnieku. Bet tas nav tikai dīvains jautājums anketā, manuprāt, tas ir kas vairāk.

Tas viss visdrīzāk likās haotiski un nesakarīgi, bet es centos neradīt spoiler un raksturot savas izjūtas pēc Leksikona izlasīšanas vienlaicīgi, kas man laikam ne līdz galam izdevās. Taču kādam, kas ir lasījis, varētu būt skaidrs.

Un pašām beigām – īsts beigu citāts ar pie velna! piegaršu. (Vai sprādzienu.)

“Divdesmit gadus,” Eliots turpināja. “Visu savu pieaugušā cilvēka mūžu esmu kontrolējis katru vārdu, ko laidu pār lūpām. Un vai zini ko? Man pietiek. Man beidzot pilnīgi un galīgi pietiek. Tāpēc heijā! Ej dirst, Vil Pārk! Harij Vilson! Lai kas tu esi! Ej dirst ļoti, ļoti! Un ej dirst Jeits! Un tu, Emīlija Vulfa! Tu ej dirst visvairāk!”

No angļu valodas tulkojusi Santa Andersone. Izdevusi izdevniecība Prometejs.

Attēls no Prometeja mājaslapas.