Makss Berijs Leksikons

Vai tev labāk patīk kaķi vai suņi?

(Pirmais jautājums no anketas)

Ja šo grāmatu vajadzētu raksturot ar dažiem vārdiem un izteicieniem, tad tie būtu šādi: vārdu vudū, kailvārds, jūtas, kādēļ tu to izdarīji, tuksnesis, trilleris.

Īsi aprakstīšu katru no šiem grāmatas “atslēgvārdiem” un manas domas par grāmatu saistībā ar konkrēto vārdu. Centīšos tos savirknēt kaut cik secīgi. Aprakstīšu grāmatu šādi, jo vienkārši nezinu, kā sākt, tāpēc, lai iet!

Kailvārds – tas šķiet ir visu grāmatā aprakstīto problēmu sākums un gals. Tomēr es tā nedomāju. Iespējams, cilvēki visu vainu cenšas uzgrūst kam citam. Kailvārds pats par sevi ne pie kā nav vainīgs. Bez cilvēkiem, kurus vada jūtas, kailvārds neko ļaunu nenodarītu. Lai gan dzejniekiem it kā neesot nekādu jūtu, šķiet, ka viņus vada tikai un vienīgi tās. Jūtas vada mūs visus.

Kailvārds. Šķita mazliet dīvaini, ka autors to parādīja tā, kā parādīja. Bet, lai nu kā, tas bija spēcīgs.

Un citāts ne gluži par kailvārdu, bet atkal par jūtām.

Es nedomāju, ka tu esi kādu mīlējis. [..] Tas tevi kompromitē. Tas pārņem tavu ķermeni. Kā kailvārds. Es domāju, ka mīlestība ir kailvārds.

Ja atkal par jūtām, tad turpināšu ar savām sajūtām attiecībā pret grāmatā darbojošajām personām.

Man labāk patika Vils nevis Harijs. Tas izklausās dīvaini, bet, ja zināms Vila/Harija stāsts, tad varbūt ir saprotamāk. Man vienkārši gribējās to uzrakstīt. Manuprāt, Vils bija tiešām foršs varonis. Kā arī, Vils to visu pārliecināšanas padarīšanu sauca par “vārdu vudū“, kas ir diezgan interesanta un – nenoliedzami – piemērota definīcija.

No varoņiem man vēl patika Eliots. Viņš bija…auč. Tāds īss un kodolīgs raksturojums. Izvērstāk viņu varētu raksturot: spēcīgs, gudrs, apdomīgs, drosmīgs. Tas gan laikam ir vispārīgs dzejnieku raksturojums. Taču Eliotam piemeita arī citas, dzejniekiem retāk sastopamas īpašības. Godīgs, taisnīgs un spējīgs just. Tas viss viņu padarīja vienreizēju. Bet viņa dzīvi sāpīgu. Auč. Tas viss, protams, tikai manuprāt.

Tuksnesis. Tas ir nākamais vārds. Un tas man vienmēr bija asociējies ar kaut ko ārkārtīgi neomulīgu, nepatīkamu un baisu. Bet tagad, pēc Leksikona izlasīšanas, mani iespaidi ir mazliet pārveidojušies. Tagad tuksnesis šķiet apdzīvojamāks. Un vēl tas man asociējas ar… mīlestību. Dīvaini, vai ne?

Augstvērtīgs trilleris, manuprāt.

Un pēdējie vārdi – kādēļ tu to izdarīji? Nezinu. Jo tā vajadzēja? Varbūt tā būtu mana atbilde uz jautājumu. Varbūt ne. Jautājums no anketas, ar kuras palīdzību tiek noskaidrots, vai cilvēku uzaicinās uz iestājeksāmeniem Akadēmijā, lai kļūtu par dzejnieku. Bet tas nav tikai dīvains jautājums anketā, manuprāt, tas ir kas vairāk.

Tas viss visdrīzāk likās haotiski un nesakarīgi, bet es centos neradīt spoiler un raksturot savas izjūtas pēc Leksikona izlasīšanas vienlaicīgi, kas man laikam ne līdz galam izdevās. Taču kādam, kas ir lasījis, varētu būt skaidrs.

Un pašām beigām – īsts beigu citāts ar pie velna! piegaršu. (Vai sprādzienu.)

“Divdesmit gadus,” Eliots turpināja. “Visu savu pieaugušā cilvēka mūžu esmu kontrolējis katru vārdu, ko laidu pār lūpām. Un vai zini ko? Man pietiek. Man beidzot pilnīgi un galīgi pietiek. Tāpēc heijā! Ej dirst, Vil Pārk! Harij Vilson! Lai kas tu esi! Ej dirst ļoti, ļoti! Un ej dirst Jeits! Un tu, Emīlija Vulfa! Tu ej dirst visvairāk!”

No angļu valodas tulkojusi Santa Andersone. Izdevusi izdevniecība Prometejs.

Attēls no Prometeja mājaslapas.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s