Nora Ikstena Mātes piens

Māra un Laima, nevis Jēzus

(Ar to domājot spēcīgas latviešu sievietes)

Mazliet neērti – ne tikai padomju subjektīvā vēsture un cilvēku dubultdzīves, bet arī sarežģītās mātes un meitas attiecības – un cilvēku attiecības kā tādas. Man šī grāmata ir atkāpe no ierastās fantāzijas literatūras, kur galvenais varonis ir vienīgais pasaules un cilvēces glābējs. Šeit katram ir sava loma cilvēcē, pasaulē un vēstures veidošanā – citam lielāka, citam nozīmīgāka, citam neizsīkstoša vai nebeidzama, citam pārējo acīm slēpta, citam pārējo acīm vienkārši neredzama, citam tāda, kuras beigas un devumu pats nemaz nepiedzīvo – bet sava loma ir. Šis romāns un mana dzīves pieredze man liek domāt, ka ir. Visiem ir.

Lasot šo grāmatu, domāju par daudziem tās aspektiem – gan vispārīgiem, gan personiskiem un subjektīviem. Tie veidos manu grāmatas recenziju.

Mīlestība un naids, kas mijās. Esmu atbildīga savam vecumam, tāpēc ļoti nosodīju mātes rīcību – vai tās trūkumu – attiecībā uz savu bērnu. Man gan nav tiesību spriest par citu dzīvēm, taču tas, kā meitai bija jādzīvo, gandrīz vai jārūpējas par savu māti, jāredz tas, ka māte brīžiem negrib dzīvot, tad brīžiem atkal grib – beigās meitai bija tik daudz cerību, nepiepildītu cerību. Man tas nešķita…

Kā? Labi? Pareizi? Godīgi un taisnīgi? Šoreiz lai jau nu paliek, visi zinām, ka dzīve ir netaisnīga, smaga un grūta.

„Es pati sevi šūpināju. Manas šūpoles nekustināja māte. Es pati tās kustināju.”

Dzīve un pārmaiņas. Gadi –šajā grāmatā aprakstīti gadi, divas desmitgades. Man šķiet, tas ir iekšējs spēks un māksla, uzrakstīt grāmatu par vairākām desmitgadēm, tāpat kā par dažām stundām.

Vēsture. Sabiedrības un varas pārmaiņas, kā arī Latvijas un pasaules vēsture fonā mātes un meitas attiecībām? Nē, tas nav tikai fonā. Tas ir – dažbrīd šķiet – visa centrā, pats galvenais. Ieguvu ne tikai ieskatu vēsturē, bet arī reālām emocijām pilnu ieskatu vēsturē.

Sāpes. Un nolemtība. Būris jau atbrīvojās, jā. (Runājot romāna metaforās.) Bet vai mātes dzīve nepagāja velti, gaidot sapņaino brīvību un slīkstot murgainajā realitātē? Nē, laikam jau ne. Visam sava loma. Bet sāpes, ak sāpes!

Un beidzamais –personīgais. Nevarēju nedomāt par savu māti. Mammu. Ka mīlu viņu. Ar visiem cilvēciskajiem trūkumiem, kas varbūt nemaz nav trūkumi, bet cilvēka individuālās un unikālās īpašības.

Spēcīgi. Kā dzīve pati. Tad jau jāsaka: labs attēlojums – īsts attēlojums.

Izdevusi izdevniecība Dienas Grāmata. Attēls no izdevniecības mājaslapas.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s