Liza Fenvika Nams Kornvolā

Piedošana un mīlestība

Šajā stāstā ritēja vairākas līnijas – ne tikai sižeta līnijas, bet arī emociju mākoņu miglas, notikumu virknes, varoņu dzīvesstāstu un jūtu līknes un vēl citas. Gribēju jau skaitīt, bet, šķiet, sanāk nebeidzami daudz. Tā jau ir arī dzīvē – šīs līnijas izliecas, maina savu virzienu, krustojas, pārklājas, apraujas un pa retam iet paralēli – šķiet, kad starp diviem cilvēkiem valda mīlestība. Turklāt šo līniju ir neizmērāmi daudz un tās nepārtraukti mainās.

Dažas līnijas šajā stāstā varētu būt: Medijas dzīve (īpaši – sirdsmiers un mīlas fronte), Medijas attiecības ar pameitu Hannu un pašas Hannas iekšējās pasaules un izturēšanās pārveidošanās, pagātnes noskaidrošana un piedošana. Patiesībā jau viss nav tik skaidri kā te uzrakstīts. Ne gluži tik skaidri, ne šiem vārdiem un vēl ar milzīgu gūzmu emociju. Varoņi ir sevis un sava sirdsmiera meklējumos. Meklējumos, kuros nākas pazaudēt veco sevi, lai varētu atrast jauno sevi.

Izskatās, ka šī grāmata mani rosina uz filozofiskām pārdomām. Tas, protams, ir labi un grāmatai – apsveicami. Taču, runājot par to, kāda šī grāmata bija un ko tā man deva, un to, ko es no tās gaidīju un domāju saņemam, – tās ir divas diezgan dažādas lietas. Es nesaku, ka tas ir slikti. Un vispār šobrīd nerunāju konkrēti par šo grāmatu, bet par grāmatām vispārīgi. Tas, manuprāt, ir kaut kas paradoksāls – tāds kā neparasts brīnums – tas sajūtu, emociju un domu kopums, kas saistīts ar grāmatām un konkrēti atšķirība vai pa retam sakritība – tas, ko mēs no kādas grāmatas sagaidām, un tas, ko saņemam.

Filozofijas kvota vienai recenzijai ir aizpildīta, ja ne jau pārsniegta; būtu tā kā jāķeras pie pašas grāmatas raksturošanas.

Par šo grāmatu es nevaru teikt – patika vai nepatika. Nebija pat pa vidu. Drīzāk kaut kur ārpus šim robežām. Un, manuprāt, neparasti romantiskai grāmatai – lika domāt, filozofēt, pārdomāt savus uzskatus.

Divi akmentiņi autores dārziņā. Pirmkārt, Hannas, galvenās varones pameitas, rakstura pārvērtības, manuprāt, bija pārāk straujas un nepamatotas. Otrkārt, tas dzimtas noslēpuma/spoka biedējošā sižeta pavediens nebija simtprocentīgi izstrādāts. Bet, tā kā šis nav kriminālromāns vai trilleris un tā nav galvenā sižeta līnija, tas ir piedodams.

Noslēgumā atgriežoties pie filozofijas, man patika autores rakstītais pateicībās: “Jebkurš stāsts jau ticis izstāstīts un man iespējams paust tikai personīgo skatījumu uz to.”

Izsevusi izdevniecība Zvaigzne ABC.

Dace Judina Tik vienkārši

Noziegums un dzīve, un mīlestība

Laikam jau šī grāmata ir jāuztver kā triloģija. Tomēr pat tad šķiet, ka daļas ir pārāk atšķirīgas, lai tās varētu nosaukt kādā vienā vārdā, jo atšķirīgā ir daudz, bet galvenais – katrā daļā ir citāda noskaņa.

Trīssimt ar pusi lapaspuses izlasīju vienā dienā. Divsimt no pirmās daļas, tad vēl tālāk gan tāpēc, ka grāmata aizrāva, gan tāpēc, ka gribēju atkalredzēšanos ar vienu pirmās daļas varoni. Otrajā daļā to tā arī nesagaidīju. Ne varoni, ne viņa un galvenās varones simbiozi un tās noskaņu. Velns! Nu neko darīt, lasīšu tālāk; pēdējā daļā noteikti būs viņu atkalsatikšanās, jo to autore bija pateikusi. Tomēr šī atkalsatikšanās… nebija tāda, kādu es to būtu gribējusi redzēt. Ne arī pēc tam notiekošais.

Sauciet mani par romantiķi, bet ak, kā es gribēju atpakaļ to noskaņu, to kaisli… mīlestību… to spēku, ar kādu varoņu dvēseles un viņu morālās un fiziskās būtības sadūrās. Tā nebija tikai fiziska, seksuāla pievilkšanās, tā nebija rakstura un personības pievilkšanās, bet gan garīgā, dvēseles pievilkšanās. Tas, kas bija starp Dani un Māri trešajā daļā, bija peļķe salīdzinājumā ar pirmās daļas okeānu. Pirmā daļa mani… dziļi aizkustināja.

Bet dzīvē viss iet uz priekšu, viss mainās.

Otrajai daļai bija pavisam cits stils. Pavisam cita doma, mērķis. Izmeklēšana šķita reāla. Tikai tik daudz negulētās stundas un pēc tam operatīvs darbs bija mazliet… pārcilvēciski. Varoņi gan dzēra arī nenormāli daudz kafijas, šķietami pārtiekot tikai no tās, tomēr miegs? Un kādēļ vainīgas noliedza savu vainu? Vai tas bija pēdējais salmiņš, pēdējā iespēja uz maigāku sodu? Protams, katram galvā savi tarakāni, bet vainīgais bija mazliet neloģisks.

Iespējams, tāds bija autores mērķis – parādīt, ka ar šādu mazu blefu var radīt aizdomas, iesist mazu plaisiņu cilvēka pārliecībā, kas vēlāk ar izplānotu un apdomīgu rīcību var tikt mainīta par 180 grādiem. Jo, lai gan biju pārliecināta, man radās šaubas.

Trešā daļa man likās… kaut kāda – nekāda. It kā visa par daudz, bet kaut kā par maz – pietrūkst. Pirmajā daļā – Māris un mīlestība, otrajā daļā – Osis un izmeklēšana, bet trešajā – tas viss un vēl mazliet. Tā kā samiksēts viss par daudz. Tomē trūka kaut kāda nosacīta miera un saskaņas.

Tagad pievērsīšos grāmatā aktualizētajām problēmām, kas saistītas ar kriminālistiku, noziegumiem un to sodīšanu. Pirmkārt, nāvessods. Jautājums, vai to vajag vai nevajag Nu, tāds bija jautājums pirms kādiem divdesmit gadiem. Šis reizē smagais un trauslais temats.

No vienas puses, tā ir vainīgā sodīšana. Tas, protams, ir galve… Galvenais. Vai TAS ir galvenais? Kā tad ar cietušo un tā tuviniekiem? Patiesības atklāšanu? Taisnīgu tiesu? Žēlsirdību un humānismu? Nozieguma un visa procesa atspoguļošanu sabiedrībā? Kas noziegumā ir galvenais? Te jau sākas cita diskusija…

Bet tomēr – ir divi nozīmīgi aspekti, kas attiecas uz vainīgā sodīšanu – nāvessods kā soda mērs un nāvessoda izpildītājs. Ja nāvessodi tiktu izpildīti, tad varētu sākties tāds kā domino efekts.

Nozīmīgs jautājums ir: kā pateikt, ka kāds ir pelnījis nāvessodu un kāds cits nav. Zobu pret zobu, dzīvību pret dzīvību? Tas nebūtu līdz galam godīgi, piemēram, pašaizsardzības nolūkos kādu nogalinot, nenogalinot, bet nodarot citus nežēlīgus noziegumus vai nogalinot vairākus cilvēkus. Bet ar noziegumiem saistītie jautājumi jau vienmēr ir strīdīgi. (Visi jautājumi ir strīdīgi. Tāpēc jau tie ir jautājumi.)

No otras puses, cietumu uzturēšana taču maksā naudu. Ja cilvēks nav labojams… Bet kurš to izlems? Kurš to spēj, drīkst un var izlemt? Un grib?

Vislabāk būtu, ja mēs dzīvotu pasaulē, kur šāds jautājums nav aktuāls, taču līdz tam laikam vēl tālu – tik tālu kā līdz zemes malai.

Otrkārt, visi šie daudzie un smagie noziegumi tik īsā laika periodā. Grāmata ir fantāzija. Pat autobiogrāfija un biogrāfija ir kaut kādā mērā fantāzija. (Varbūt viss ir fantāzija?) Tomēr pēc autores teiktā un atsauksmēm grāmatā saprotams, ka grāmata ir arī reālo notikumu spogulis. Vai tā tiešām varēja būt? Ja jā, tad šī autores doma varētu sniegt reālu skaidrojumu: Latvijai milzu paātrinājumā nācās izdzīvot visas negācijas, kuru risināšanai citām valstīm bijis daudz ilgāks laiks.

Cilvēka dzīve ir sarežģīta, grūta, nogurdinoša, un tomēr tajā ir arī mīlestība, kas ievieš līdzsvaru. Tas tad arī varētu īsi raksturot šo grāmatu.

Izdevusi izdevniecība ZvaigzneABC.

Dace Judina Dīvainais Līgovakars

Īstā noskaņa karstas vasaras sākumam – latviešu detektīvromāns ar vēstures un romantikas piesitienu

Jāsāk ar to, ka šī ir sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” otrā grāmata. To pamanīju tikai vēlāk. Šo kļūdu labošu un noteikti izlasīšu arī pārējās sērijas grāmatas, jo… bija labi.

Īsam ievadam jāsaka, ka pilnīgi subjektīvi man šī grāmata nedaudz atgādināja Lindas Nemieras kaķa lāsta sēriju. Ne gluži grāmata, bet manī esošā sajūta, to lasot. Ne tāpēc, ka būtu diži līdzīga; galvenokārt tā noskaņa un tas, ka abas ir latviešu autores. Mans salīdzinājums šeit ir kā kompliments, jo kaķa lāsta sērijas grāmatas ir vienas no manām mīļākajām.

Spēcīga, patstāvīga, gudra un jauna sieviete centrā. Plašs draugu un paziņu loks, kas gribot negribot ieskauj. Mūsdienu un pagātnes notikumi un noziegumi. Mazliet humora un maziet bailīgas nodrebināšanās. Un dažas sirdspuķītes, kas maisās pa kājām.

Nu ja, mīlestība, pāri un cauri visam, mīlestība. Tā laikam ir lielākā gan prieku, gan nelaimju cēlonis. Bet ko nu bez tās?

Romāns gan nav tik daudz par mīlestību. Arī citas dziļas un gudras domas tur neatradu, pat ja tādas tur bija un lasītājam bija paredzēts tās uzķert un izgaršot savās pārdomās. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad atrast jau kaut ko atradu, bet tā kā tas man šobrīd nav aktuāli, tad neizgaršojot noriju. Grāmatā bija daudz kā cita, ko izgaršot. Un vēl (atkal) par to mīlestību – priecājos, ka tā tur bija un ka tā bija tieši tāda – mērenā daudzumā, bet vajadzīga.

Vēl tikai jāpiemin fakts, ka izlasīju dienas ar pusi (pat mazāk) laikā. Bija ārkārtīgi interesanti. Paldies autorei!

Attēls no ZvaigzneABC