Dace Judina Tik vienkārši

Noziegums un dzīve, un mīlestība

Laikam jau šī grāmata ir jāuztver kā triloģija. Tomēr pat tad šķiet, ka daļas ir pārāk atšķirīgas, lai tās varētu nosaukt kādā vienā vārdā, jo atšķirīgā ir daudz, bet galvenais – katrā daļā ir citāda noskaņa.

Trīssimt ar pusi lapaspuses izlasīju vienā dienā. Divsimt no pirmās daļas, tad vēl tālāk gan tāpēc, ka grāmata aizrāva, gan tāpēc, ka gribēju atkalredzēšanos ar vienu pirmās daļas varoni. Otrajā daļā to tā arī nesagaidīju. Ne varoni, ne viņa un galvenās varones simbiozi un tās noskaņu. Velns! Nu neko darīt, lasīšu tālāk; pēdējā daļā noteikti būs viņu atkalsatikšanās, jo to autore bija pateikusi. Tomēr šī atkalsatikšanās… nebija tāda, kādu es to būtu gribējusi redzēt. Ne arī pēc tam notiekošais.

Sauciet mani par romantiķi, bet ak, kā es gribēju atpakaļ to noskaņu, to kaisli… mīlestību… to spēku, ar kādu varoņu dvēseles un viņu morālās un fiziskās būtības sadūrās. Tā nebija tikai fiziska, seksuāla pievilkšanās, tā nebija rakstura un personības pievilkšanās, bet gan garīgā, dvēseles pievilkšanās. Tas, kas bija starp Dani un Māri trešajā daļā, bija peļķe salīdzinājumā ar pirmās daļas okeānu. Pirmā daļa mani… dziļi aizkustināja.

Bet dzīvē viss iet uz priekšu, viss mainās.

Otrajai daļai bija pavisam cits stils. Pavisam cita doma, mērķis. Izmeklēšana šķita reāla. Tikai tik daudz negulētās stundas un pēc tam operatīvs darbs bija mazliet… pārcilvēciski. Varoņi gan dzēra arī nenormāli daudz kafijas, šķietami pārtiekot tikai no tās, tomēr miegs? Un kādēļ vainīgas noliedza savu vainu? Vai tas bija pēdējais salmiņš, pēdējā iespēja uz maigāku sodu? Protams, katram galvā savi tarakāni, bet vainīgais bija mazliet neloģisks.

Iespējams, tāds bija autores mērķis – parādīt, ka ar šādu mazu blefu var radīt aizdomas, iesist mazu plaisiņu cilvēka pārliecībā, kas vēlāk ar izplānotu un apdomīgu rīcību var tikt mainīta par 180 grādiem. Jo, lai gan biju pārliecināta, man radās šaubas.

Trešā daļa man likās… kaut kāda – nekāda. It kā visa par daudz, bet kaut kā par maz – pietrūkst. Pirmajā daļā – Māris un mīlestība, otrajā daļā – Osis un izmeklēšana, bet trešajā – tas viss un vēl mazliet. Tā kā samiksēts viss par daudz. Tomē trūka kaut kāda nosacīta miera un saskaņas.

Tagad pievērsīšos grāmatā aktualizētajām problēmām, kas saistītas ar kriminālistiku, noziegumiem un to sodīšanu. Pirmkārt, nāvessods. Jautājums, vai to vajag vai nevajag Nu, tāds bija jautājums pirms kādiem divdesmit gadiem. Šis reizē smagais un trauslais temats.

No vienas puses, tā ir vainīgā sodīšana. Tas, protams, ir galve… Galvenais. Vai TAS ir galvenais? Kā tad ar cietušo un tā tuviniekiem? Patiesības atklāšanu? Taisnīgu tiesu? Žēlsirdību un humānismu? Nozieguma un visa procesa atspoguļošanu sabiedrībā? Kas noziegumā ir galvenais? Te jau sākas cita diskusija…

Bet tomēr – ir divi nozīmīgi aspekti, kas attiecas uz vainīgā sodīšanu – nāvessods kā soda mērs un nāvessoda izpildītājs. Ja nāvessodi tiktu izpildīti, tad varētu sākties tāds kā domino efekts.

Nozīmīgs jautājums ir: kā pateikt, ka kāds ir pelnījis nāvessodu un kāds cits nav. Zobu pret zobu, dzīvību pret dzīvību? Tas nebūtu līdz galam godīgi, piemēram, pašaizsardzības nolūkos kādu nogalinot, nenogalinot, bet nodarot citus nežēlīgus noziegumus vai nogalinot vairākus cilvēkus. Bet ar noziegumiem saistītie jautājumi jau vienmēr ir strīdīgi. (Visi jautājumi ir strīdīgi. Tāpēc jau tie ir jautājumi.)

No otras puses, cietumu uzturēšana taču maksā naudu. Ja cilvēks nav labojams… Bet kurš to izlems? Kurš to spēj, drīkst un var izlemt? Un grib?

Vislabāk būtu, ja mēs dzīvotu pasaulē, kur šāds jautājums nav aktuāls, taču līdz tam laikam vēl tālu – tik tālu kā līdz zemes malai.

Otrkārt, visi šie daudzie un smagie noziegumi tik īsā laika periodā. Grāmata ir fantāzija. Pat autobiogrāfija un biogrāfija ir kaut kādā mērā fantāzija. (Varbūt viss ir fantāzija?) Tomēr pēc autores teiktā un atsauksmēm grāmatā saprotams, ka grāmata ir arī reālo notikumu spogulis. Vai tā tiešām varēja būt? Ja jā, tad šī autores doma varētu sniegt reālu skaidrojumu: Latvijai milzu paātrinājumā nācās izdzīvot visas negācijas, kuru risināšanai citām valstīm bijis daudz ilgāks laiks.

Cilvēka dzīve ir sarežģīta, grūta, nogurdinoša, un tomēr tajā ir arī mīlestība, kas ievieš līdzsvaru. Tas tad arī varētu īsi raksturot šo grāmatu.

Izdevusi izdevniecība ZvaigzneABC.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s