Liza Fenvika Nams Kornvolā

Piedošana un mīlestība

Šajā stāstā ritēja vairākas līnijas – ne tikai sižeta līnijas, bet arī emociju mākoņu miglas, notikumu virknes, varoņu dzīvesstāstu un jūtu līknes un vēl citas. Gribēju jau skaitīt, bet, šķiet, sanāk nebeidzami daudz. Tā jau ir arī dzīvē – šīs līnijas izliecas, maina savu virzienu, krustojas, pārklājas, apraujas un pa retam iet paralēli – šķiet, kad starp diviem cilvēkiem valda mīlestība. Turklāt šo līniju ir neizmērāmi daudz un tās nepārtraukti mainās.

Dažas līnijas šajā stāstā varētu būt: Medijas dzīve (īpaši – sirdsmiers un mīlas fronte), Medijas attiecības ar pameitu Hannu un pašas Hannas iekšējās pasaules un izturēšanās pārveidošanās, pagātnes noskaidrošana un piedošana. Patiesībā jau viss nav tik skaidri kā te uzrakstīts. Ne gluži tik skaidri, ne šiem vārdiem un vēl ar milzīgu gūzmu emociju. Varoņi ir sevis un sava sirdsmiera meklējumos. Meklējumos, kuros nākas pazaudēt veco sevi, lai varētu atrast jauno sevi.

Izskatās, ka šī grāmata mani rosina uz filozofiskām pārdomām. Tas, protams, ir labi un grāmatai – apsveicami. Taču, runājot par to, kāda šī grāmata bija un ko tā man deva, un to, ko es no tās gaidīju un domāju saņemam, – tās ir divas diezgan dažādas lietas. Es nesaku, ka tas ir slikti. Un vispār šobrīd nerunāju konkrēti par šo grāmatu, bet par grāmatām vispārīgi. Tas, manuprāt, ir kaut kas paradoksāls – tāds kā neparasts brīnums – tas sajūtu, emociju un domu kopums, kas saistīts ar grāmatām un konkrēti atšķirība vai pa retam sakritība – tas, ko mēs no kādas grāmatas sagaidām, un tas, ko saņemam.

Filozofijas kvota vienai recenzijai ir aizpildīta, ja ne jau pārsniegta; būtu tā kā jāķeras pie pašas grāmatas raksturošanas.

Par šo grāmatu es nevaru teikt – patika vai nepatika. Nebija pat pa vidu. Drīzāk kaut kur ārpus šim robežām. Un, manuprāt, neparasti romantiskai grāmatai – lika domāt, filozofēt, pārdomāt savus uzskatus.

Divi akmentiņi autores dārziņā. Pirmkārt, Hannas, galvenās varones pameitas, rakstura pārvērtības, manuprāt, bija pārāk straujas un nepamatotas. Otrkārt, tas dzimtas noslēpuma/spoka biedējošā sižeta pavediens nebija simtprocentīgi izstrādāts. Bet, tā kā šis nav kriminālromāns vai trilleris un tā nav galvenā sižeta līnija, tas ir piedodams.

Noslēgumā atgriežoties pie filozofijas, man patika autores rakstītais pateicībās: “Jebkurš stāsts jau ticis izstāstīts un man iespējams paust tikai personīgo skatījumu uz to.”

Izsevusi izdevniecība Zvaigzne ABC.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s