Dace Judina Trīs klikšķi līdz laimei

Krimiķis latviešu gaumē ar rozīnīti

Grāmatu lasot, no tās staro vairāki… teiksim, stari. Emociju, domu, viedokļu, lietu, sižeta un dzīves stari. Šie stari staro no grāmatas un atstarojas no lasītāja, respektīvi, manis. Ir pašsaprotami, ka tie atstarojas izmainīti, mazliet pārveidoti, citādi. Vispār šī ir laba doma – ka viss, kas sasniedz cilvēku, no tā atstarojas uz citiem cilvēkiem mazliet savādāks, un tā tas turpinās. Lai nu kā, man ir dalītas jūtas par šo grāmatu, jo autore caur grāmatu raidīja dažādus starus.

Zinu, ka šajā gadījumā neesmu tas labākais lasītājs, jo sēriju lasīt sāku ar otro grāmatu, bet turpināju ar sesto. Lauku bibliotēkā citādi nevarēju. Un grāmatveikalos arī nevar tik viegli dabūt ne tās jaunākās grāmatas. Tātad – lasīšanas prieks mazliet tiek pabojāts un var rasties arī kādas nesaprašanās. Daļēji uzņemos vainu par to. Bet nu tomēr.

Man nenoliedzami patika atkalsatikšanās ar Annu Elizabeti un Pūču mājas iemītniekiem un regulāriem ciemiņiem, kam sinonīms varētu būt – viņas ģimeni. Ar dažiem izņēmumiem, protams. Tas bija pozitīvisma starojums. Atmosfēra, kas valda šo cilvēku starpā ir kaut kas spēcīgāks par vienkāršu ģimenes VAI draugu sajūtu. Šķiet, viņu starpā ir savijušās ne tikai ģimenes UN draugu saites, bet arī kādas dvēseliskas saites. Atrast tādus cilvēkus ir patiesa un tīra laime.

Tieši šīs šķietami dvēseliskās tuvības dēļ nodevība sāp vēl jo dziļāk. Varētu teikt, ka ģimenes un draugu mīlestības antonīms ir nodevība. Bet kur tad nu dzīvē bez antonīmiem? Tie mūs virza uz priekšu. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka tie ved atpakaļ, varbūt pat strupceļā, bet nē – antonīmi (un sinonīmi tikpat) ved mūs mazākiem vai lielākiem solīšiem un soļiem pa dzīves ceļu. Varbūt ne gluži uz priekšu, bet līkumu līkumiem, caur krustojumiem un dažkārt arī atpakaļ un pat strupceļā. Galvenais – ir jābūt spējīgam apgriezties un turpināt ceļu. Runājot par grāmatas galveno varoni, Anna Elizabete to spēj. Viņai kā cilvēkam, kā personībai, arī kā izmeklētājai piemīt kas īpašs. Varbūt pasaulē nav vilkaču un feju, un vampīru, un burvju, bet ir cilvēki, kas ir mazliet īpaši. Varbūt pat visi ir mazliet īpaši. Un, ja mēs spējam uz to paskatīties pozitīvi, tad mēs esam cienīgi nēsāt cilvēka vārdu.

Tā. Mazliet aizfilozofējos.

Šīs rindkopas parāda, ka grāmata rosina arī uz filozofiskām pārdomām. Man gan šķiet, visas grāmatas to reizē dara un nedara, galvenais faktors, vai lasītājs sāks filozofēt, ir pats lasītājs. Bet nu jā, grāmatas varoņi domā un diskutē par tādām lietām kā ļaunums cilvēkā, mūsdienu bērnu un mūsdienu sabiedrība kopumā. Un viņi ir diez gan drūmi noskaņoti. Tas tad arī ir tas, kas man ne pārāk patika.

Dažbrīd tā šķita par daudz. Varoņu pārdomas, kas patiesībā ir autores viedoklis, uzbāzīgas lekcijas par mūsdienu degradēto un pārdigitalizējušos sabiedrību, bērnus īpaši izceļot. Un varbūt pat mazliet tāda kā smadzeņu skalošana, centieni kaut ko iestāstīt, kritizēt un nomelnot. Man tā bija par daudz. Turklāt visas šīs pārdomas bija drūmas un bez risinājuma ieskicēšanas. Jā, nenoliedzami risinājums nebūt nav viegli atrodams un viegli īstenojams. Bet, manuprāt, pēc šādas sodīšanās par pasauli un cilvēkiem uz tās ir jādod arī kāds cerības stariņš. Vēl labāk – atbilstoša lieluma un idejiskās vērtības risinājums šīm negācijām. Savu neapmierinātību esmu aptuveni izteikusi, tagad mazliet palūkošos no cita skatpunkta.

Arī man reizēm ir gluži tāds pats noskaņojums. Sabiedrība šķiet ejam postā. Un ne jau uz jau uz kādu mēslu bedri vai sūdu čupu, bet gan uz cilvēku pārdigitalizēšanos. Tas nebūt nav tas labākais, kas varētu notikt. Tas mani uztrauc. Tas mani biedē. Tas mani sadusmo, tracina un kaitina. Un, jā, dažreiz es par to pasūkstos pie sevis vai skaļi, un, jā, man nav tam reāla risinājuma. Reālu risinājumu ir grūti atrast un tūkstoškārt grūti īstenot. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai mazākā sabiedrības daļa nav būtiski šīs problēmas ietekmēta un skarta. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas apzinās, ka citus skar šī problēma. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas vēlētos kaut ko darīt lietas labā. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas varētu kaut ko darīt.

Cik tad daudz tur beigās iznāk? Vien saujiņa drosmīgo un varonīgo cilvēces glābēju. Jā, supermens ir viens. Bet, jā, viņš ir fantāzija. Arī šie daži drosmīgie var zaudēt drosmi un gribasspēku šīs bezspēcības sajūtas priekšā.

Tā kā var teikt, ka es saprotu šo sodīšanos par pasauli un nekā nozīmīga nedarīšanu, lai ko uzlabotu. Bet no otras puses tas kaitina. Varbūt tas ir bezspēcība…

Okei, turpinot par grāmatu, vēl kāds… mīnuss no mana redzespunkta. Tā kā esmu lasījusi autores grāmatu “Tik vienkārši”, man acīs iekrita sižeta, konkrētāk – nozieguma, līdzības. Saistība ar modes pasauli, jaunu cilvēku pievēršana negodīgajam modes biznesam, kas noved pie cilvēku izmantošanas dažādiem noziedzīgiem nolūkiem. Iespējams, ka līdzīga bija tikai tēma. Bet es tā padomāju, un man liekas, ka kriminālseriālos tik ciešu līdzību starp sērijām un tajās risinātajiem noziegumiem nav. Vispār, ja runā par sērijām – gan grāmatu, gan televīzijas – tās nevar būt bezgalīgas. Kaut kad gluži vienkārši sanāk atkārtoties. Un tad ir jābeidz. Tomēr man nešķiet, ka grāmatas par Annu Elizabeti būtu sevi jau izsmēlušas – ne gluži.

Pieliekot punktu uz pozitīvas nots, jāsaka, ka šis ir īsts krimiķis latviešu gaumē ar rozīnīti.

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls te.

Ieva Melgalve Mirušie nepiedod

Fantāzija un noslēpumi. Piedošana un attaisnojumi

Sadzīvot vai aiziet, nevis piedot vai nepiedot – manuprāt, tāds ir jautājums, runājot par šo grāmatu un tās varoņiem. Vēl – aizmirst – šāda izvēle ir vienkāršajiem cilvēkiem. Magiem gan tādas iespējas nav. Un, šķiet, arī mūsu dzīvēs tādas iespējas nav. Tuvākais aizmiršanai, ko cilvēks var izdarīt, ir aiziešana. Tā dažbrīd rada iespaidu, ka esi aizmirsis, bet patiesībā, manuprāt, lielos nodarījumus cilvēks atceras visu mūžu. Vai arī pēc tā – par to neesmu pārliecināta.

Fantāzija un noslēpumi… un naids. Jā, naida grāmatas varoņos bija kaut kur starp pārpārēm un pietiekami. Vienu vārdu sakot, daudz. Naids, manuprāt, rodas, pārveidojoties citām emocijām, piemēram, no dusmām vai bailēm, vai no abiem kopā. Visbiežāk jau no abiem kopā.

Vienkāršie cilvēki baidījās no nezināmā, baidījās par savu dzīvību un retais varbūt arī par citu dzīvībām. Uz ko vai par ko viņi bija dusmīgi? Visdrīzāk par savu baidīšanos, par to, ka nav tik spēcīgi kā magi, uz pašiem magiem tādēļ, ka bija greizsirdīgi. Bet varbūt es tikai visu izfantazēju – vienkāršo cilvēku neapmierinātību –, varbūt viņiem patika tāda vienkārša – trula – dzīve, kuras laimīgums balstās uz kopīgu pakļaušanos. Es gan tādā gadījumā būtu dusmīga un greizsirdīga. Pat zinot – protams, tikai zinot, ne izjūtot – to, ka visam ir savas ēnas puses.

No kā baidījās un kas sadusmoja magus? Varbūt tā bija nespēja kontrolēt visu un vērst par labu; nosodījums un bailes, un dusmas, kas dažreiz neredzami, dažreiz redzami, bet gandrīz vienmēr sajūtami strāvoja no apkārtējiem – gan no vienkāršajiem cilvēkiem, gan pa reizei arī no citiem magiem. Un, protams, vēl ir jau arī savs liktenis – tas nobiedē, sadusmo, tomēr dažreiz arī iepriecina.

Īpaši gribu pievērsties grāmatas varoņu attēlojumam. Viņu personībām un fiziskajiem ķermeņiem un tam visam kopumam, kādus un kā tos attēloja autore. Nu, es nezinu, kā tieši viņa to darīja, bet man patika varoņu attēlojumi. Vai varoņu personību tēlojumi vai kā nu to nosaukt.

Jāsaka, ka man patika gandrīz visi varoņi (šķiet, izņemot tikai Sillas karali). Tam it kā nevajadzētu būt labi un pareizi, bet jēdzieniem ‘labi’ un ‘pareizi’, manuprāt, nav ne laba, ne pareiza skaidrojuma. Lai nu kā, autore varoņus, tēlus un to personības parādīja/atklāja/attēloja tā, ka man patika gandrīz visi. Savā ziņā bija interesanti ar to strādāt – lasīt grāmatu, domāt par varoņiem un notikumiem, viņiem visiem man patīkot. Protams, patīkot dažādā mērā un dažādos veidos (bet visbiežāk jau vienkārši kā cilvēkiem). Šī patika mainījās, mazinājās vai pieauga, tad atkal mazinājās. Vēl šajā mainīgajā patikā bija jāiekļauj varoņu attaisnojumi vai centieni attaisnot sevi un savu rīcību citu priekšā un pašiem sev. Tas bija interesanti. Tā patiešām bija interesanta pieredze. Un būs arī noderīga, ja mācēšu to izmantot.

Runājot par attaisnojumiem: Pirmkārt, karaļa attaisnojums bija… tāds, it kā viņš censtos attaisnot pats sevi sev. Bet tā jau laikam arī bija. Tomēr no otras puses viņš neko nenožēloja. Otrkārt, Vegas attaisnojumi – to bija tik daudz, un, tā kā tie sajaucās ar viņas kā galvenās varones domām, tie bija ļoti komplicēti. No vienas puses es viņu nosodu par aiziešanu, par Dāra sāpināšanu, bet es arī saprotu, ka bija iemesli, ka Dārs un karalis sāpināja un pievīla viņu. No otras puses man šķiet, ka es mazliet – mazliet, mazliet, mazliet – viņai līdzinos. Vēlmē pēc vientulības, kas reizē ir mana un reizē arī nav mana vēlme, bet uzspiesta, varbūt līdzinos viņai arī sajūtās par dzīvi. Bet ir arī tik daudz kas – tik daudz izvēļu –, ar ko es pilnībā vai daļēji atšķiros vai varbūt  atšķirtos, ja būtu tādās situācijās.

Treškārt, Dāra attaisnojumi. Un viņa un Vegas attiecības. Lai cik laimīgas tās neliktos, tās likās idilliski laimīgas. Un vārds ‘idille’ man asociējas ar kaut ko nereālu. (Lai gan viņu attiecības nemaz nebija necik laimīgas un idilliskas.) Manuprāt, viņu mīlestība nebija viņiem lemta jau no paša sākuma, jo Dārs Vegu iepazina – un iesāka iemīlēt – kā vienkāršo cilvēku, nevis tādu, kāda viņa bija patiesībā. Vega savukārt iemīlēja Dāru tādu, kāds viņš bija, mīlot vienkāršo cilvēku Vegu. Līdz ar to viņi iemīlējās citos cilvēkos, nevis īstajos viens otrā.

Vēl varētu runāt par daudziem citiem attaisnojumiem, bet tas jau būtu ļoti ilgi un tuvotos bezgalībai. Vēl tikai viens citāts un piebilde par to.

Mājas bija kā viens ķermenis, kurā sadzīvo vairāki prāti, vieta, kas dzimusi no ikviena patikas un nepatikas, ieradumiem un vajadzībām. Vieta, kas mainījusies un pielāgojusies cilvēku īstajām formām, ne tam, kam viņiem bija jābūt – vai kas tie izlikās esam.

Pirmajam teikumam es piekrītu. Laikam jau piekrītu abiem, tikai par otro vēl tāda piebilde – man dažreiz sanāk izlikties arī, esot mājās, kad mājās ir kādi sveši cilvēki – visi, kas nav tās pastāvīgie iedzīvotāji, lai cik tuvi tie arī nebūtu.

Šķiet, man jāatzīstas. Šī (un lielākā daļa manas atsauksmes) nav recenzijas vai atsauksmes par grāmatām, bet gan manu pārdomu par šīm grāmatām un tajās aktualizētajam (vai manis no vismazākā grāmatas kaktiņa izvilktajām) problēmām īss apkopojums. Tāds domu lidojums.

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls te.

Vladimirs Kaijaks, Māra Svīre Meitene no nekurienes un Vēstule

Domu un darbu nekurienē

Rakstīšu par abām grāmatām kopā. Vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, es nepareizi sapratu jeb neiedziļinājos, kādā veidā tieši šīs grāmatas saistītas un kurā vietā mainās to autori; otrkārt, lasīju tās vienu pēc otras, it kā nebūtu vienas grāmatas beigu un otras sākuma, bet tikai vidus; treškārt, divu autoru dēļ – jo tā gluži vienkārši likās pareizi.

Grāmata stāsta par Linardu, kurš…

…par viņu nemaz nav tik daudz, ko pateikt – strādā par dzelzceļa pārmijnieku (īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet nu aptuveni) kādā Latvijas mazpilsētā. Romānu darbību būtībā iezīmē izsūtījumi, jo “Meitene no nekurienes” sākas ar Linarda sastapšanos ar meiteni no vagona, kurš pilns ar cilvēkiem un kura ceļš – ne nobrauktais, ne vēl priekšā esošais – viņam nav zināms 1940-to gadu sākumā, grāmata beidzas un turpinājums “Vēstule” sākas ar nu jau Annas izsūtījumu 1949. gadā, bet grāmata beidzas ar izsūtīto atgriešanos mājās pēc Staļina nāves 1954. gadā. Šie notikumi ir ne tikai pieturas punkti grāmatās, bet arī varoņu dzīvēs.

Iepriekšējo rindkopu iesāku ar galvenā varoņa raksturošanu. Jauns vīrietis, dzīves nenorūdīts. Ak, bet to dzīve paspēs izdarīt! Tomēr – kā tad dzīve īsti norūda? Šķiet, tai katram cilvēkam ir sava metode. Linards pēc liktenīgās sastapšanās ir pilns ar pārdomām, kas nekur neved, ja nu vienīgi… bezdibenī, vientulībā, postā.

Uz to – Linarda pārdomām – un kara un miera, un cilvēku iespaidotiem notikumiem ar Linardam tuvajiem balstās romāni.

Lasot man dažbrīd šķita, ka nekas, NEKAS nenotiek. Linards tikai maļ un maļ savu maļamo – vienmuļo darbu, vientuļo dzīvi, pārdomas par meiteni. Dzīve palēnām šķita aizslīdam viņam gar degunu. Bet no otras puses – tik daudz kas taču notika, mainījās – cilvēki dzima, mira, mainījās, parādījās un pazuda. Dzīve it kā aizgāja Linardam garām, it kā ieskāva viņu, it kā apgāja viņam visapkārt, pašu… skarot vai neskarot? Protams, ka skarot. Bet kādēļ tā nelikās? Linards it kā peldēja dzīvē, planēja, plivinājās kā tāds sacaurumots, lai gan jauns un no laba materiāla, tomēr arī nodriskāts un netīrs karogs, karājās gaisā. Likās – tūlīt, tūlīt sāksies viņa dzīve, tūlīt tā apžilbinās viņu un visus savā košajā sprādzienā… bet nekā. Šķiet, tas sprādziens notika tikai otrās un pēdējās grāmatas pašās beigās.

Beigas. Lai nu ko teiktu par šīm grāmatām un šo stāstu, beigas bija… reizē beigu cienīgas un arī ne. Tās bija tik pēkšņas, kā ar nazi nogrieztas. Kad vakarā tikko pabeidzu, man šķita, ka tās ir sasteigtas, sižeta pavērsiens kā no nekurienes izvilkts, bezsakarā, sasteigtas un mākslīgas. Bet tagad, no rīta, tās šķiet īsti vietā, pat perfektas! Un sižeta pavērsiens – tas jau gadiem lūrēja gar Linarda domu stūriem, gaidot brīdi, kad izlauzties. Beigas bija kā jauns sākums. Jau sen Linardam vajadzēja tā izdarīt. Jau sen vajadzēja…

Kā šo grāmatu vienu no vēstījumiem es saskatīju domu vai drīzāk likumu, ka: dari, ko gribi, īstā mīlestība vienmēr atsauc atpakaļ.

Šeit varētu skaisti beigt, bet man vēl ir dažas domas, ko pateikt.

Šīs un iepriekšējā grāmata man lika iedomāties par to, kad grāmatai pienākas beigas. Kā autors zina, kad pabeigt grāmatu. Un vai visas grāmatas beidzas tad, kad tām vajadzētu beigties. Un vai vispār ir beigas? Šādi domājot, man šķiet, ka beigas ir pat svarīgākas par sākumu, lai gan tas… taču ir aplami…? Laikam šis jautājums ir tāds pats, kā tas par vistu un olu.

Es iedomājos par to, ka skarbajā, grūtajā, skumjajā un citādi negatīvajā dzīvē cilvēki vainoja un vaino karu. Bet tas nav gluži pareizi. Jo pie vainas ir ne tikai karš, bet arī miers, un viss pārējais – ģimene, draugi un nepazīstami cilvēki, vara un cilvēks pats. Šie romāni vēsta arī par sabojātām – vai nodzīvotām? – dzīvēm. Un pie vainas ir viss – gan karš, gan miers, gan visi, gan pats.

Kas attiecas un Linarda un meitenes saikni, tā likās kā kaut kas neparasts. Un bija jau arī. Pārdabiska, nereāla, fantastiska, brīnumaina ( ne pozitīvā nozīmē). Tā mazliet – mazliet, mazliet, mazliet – atgādināja manas domas/jūtas/notikumus. Kad kaut kas neparasts, kaut kas, ko nevari izskaidrot – varbūt tāpēc, ka tā nemaz nav, tikai tavās domās. Bet tas kaut kas neparastais un viegli gaistošais tomēr ir. Kaut vai tikai tavās domās. Tādēļ vēl jo svarīgāks tev, ka tikai tavās domās.

Ne gluži grāmatu mīnuss, bet man tā pietrūka – datumi. Lielākoties grāmatas ritēja pēc gadalaikiem. Grāmatām vēsturiskām esot, man gribējās zināt konkrētus gadus, datumus, lai ir vieglāk orientēties. Protams, vēsture mācīta un it kā jāzina, bet nu ir skaidrs, ka aizmirstas.

Vēl tikai par nosaukumu man ir daži vārdi. Otrās grāmatas nosaukumu. Man labāk gribētos to šādu – “Meitene nekurienē”. Vai vēl labāk – salikt visu vienā grāmatā un zem pirmās grāmatas nosaukuma vai arī – “Meitene no nekurienes, meitene un vīrietis nekurienē, vīrietis uz nekurieni”. Nu, vai kaut kā tā. Bet, saprotams, tā nav mana grāmata un ne manā ziņā tās nosaukums.

Mazs komentārs, kas radās, mazliet palasot citu cilvēku domas par šīm grāmatām. Šis stāsts nav par drosmi, ne arī par karu, ne laimi. Tas ir par cilvēku un cilvēkiem, mazliet par mīlestību un likteni, par sirdsapziņu, par gļēvumu un nožēlu, par vientulību, tukšumu, mazliet par dvēseli, par izvēlēm – izdarītām un neizdarītām (lai gan neizdarītu izvēļu nav – tas gluži vienkārši izdara kāds cits).

“Meiteni no nekurienes” izdevusi “Lauku avīze”, “Vēstuli” izdevusi “Zvaigzne ABC”.