Domu un darbu nekurienē
Rakstīšu par abām grāmatām kopā. Vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, es nepareizi sapratu jeb neiedziļinājos, kādā veidā tieši šīs grāmatas saistītas un kurā vietā mainās to autori; otrkārt, lasīju tās vienu pēc otras, it kā nebūtu vienas grāmatas beigu un otras sākuma, bet tikai vidus; treškārt, divu autoru dēļ – jo tā gluži vienkārši likās pareizi.
Grāmata stāsta par Linardu, kurš…
…par viņu nemaz nav tik daudz, ko pateikt – strādā par dzelzceļa pārmijnieku (īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet nu aptuveni) kādā Latvijas mazpilsētā. Romānu darbību būtībā iezīmē izsūtījumi, jo “Meitene no nekurienes” sākas ar Linarda sastapšanos ar meiteni no vagona, kurš pilns ar cilvēkiem un kura ceļš – ne nobrauktais, ne vēl priekšā esošais – viņam nav zināms 1940-to gadu sākumā, grāmata beidzas un turpinājums “Vēstule” sākas ar nu jau Annas izsūtījumu 1949. gadā, bet grāmata beidzas ar izsūtīto atgriešanos mājās pēc Staļina nāves 1954. gadā. Šie notikumi ir ne tikai pieturas punkti grāmatās, bet arī varoņu dzīvēs.
Iepriekšējo rindkopu iesāku ar galvenā varoņa raksturošanu. Jauns vīrietis, dzīves nenorūdīts. Ak, bet to dzīve paspēs izdarīt! Tomēr – kā tad dzīve īsti norūda? Šķiet, tai katram cilvēkam ir sava metode. Linards pēc liktenīgās sastapšanās ir pilns ar pārdomām, kas nekur neved, ja nu vienīgi… bezdibenī, vientulībā, postā.
Uz to – Linarda pārdomām – un kara un miera, un cilvēku iespaidotiem notikumiem ar Linardam tuvajiem balstās romāni.
Lasot man dažbrīd šķita, ka nekas, NEKAS nenotiek. Linards tikai maļ un maļ savu maļamo – vienmuļo darbu, vientuļo dzīvi, pārdomas par meiteni. Dzīve palēnām šķita aizslīdam viņam gar degunu. Bet no otras puses – tik daudz kas taču notika, mainījās – cilvēki dzima, mira, mainījās, parādījās un pazuda. Dzīve it kā aizgāja Linardam garām, it kā ieskāva viņu, it kā apgāja viņam visapkārt, pašu… skarot vai neskarot? Protams, ka skarot. Bet kādēļ tā nelikās? Linards it kā peldēja dzīvē, planēja, plivinājās kā tāds sacaurumots, lai gan jauns un no laba materiāla, tomēr arī nodriskāts un netīrs karogs, karājās gaisā. Likās – tūlīt, tūlīt sāksies viņa dzīve, tūlīt tā apžilbinās viņu un visus savā košajā sprādzienā… bet nekā. Šķiet, tas sprādziens notika tikai otrās un pēdējās grāmatas pašās beigās.
Beigas. Lai nu ko teiktu par šīm grāmatām un šo stāstu, beigas bija… reizē beigu cienīgas un arī ne. Tās bija tik pēkšņas, kā ar nazi nogrieztas. Kad vakarā tikko pabeidzu, man šķita, ka tās ir sasteigtas, sižeta pavērsiens kā no nekurienes izvilkts, bezsakarā, sasteigtas un mākslīgas. Bet tagad, no rīta, tās šķiet īsti vietā, pat perfektas! Un sižeta pavērsiens – tas jau gadiem lūrēja gar Linarda domu stūriem, gaidot brīdi, kad izlauzties. Beigas bija kā jauns sākums. Jau sen Linardam vajadzēja tā izdarīt. Jau sen vajadzēja…
Kā šo grāmatu vienu no vēstījumiem es saskatīju domu vai drīzāk likumu, ka: dari, ko gribi, īstā mīlestība vienmēr atsauc atpakaļ.
Šeit varētu skaisti beigt, bet man vēl ir dažas domas, ko pateikt.
Šīs un iepriekšējā grāmata man lika iedomāties par to, kad grāmatai pienākas beigas. Kā autors zina, kad pabeigt grāmatu. Un vai visas grāmatas beidzas tad, kad tām vajadzētu beigties. Un vai vispār ir beigas? Šādi domājot, man šķiet, ka beigas ir pat svarīgākas par sākumu, lai gan tas… taču ir aplami…? Laikam šis jautājums ir tāds pats, kā tas par vistu un olu.
Es iedomājos par to, ka skarbajā, grūtajā, skumjajā un citādi negatīvajā dzīvē cilvēki vainoja un vaino karu. Bet tas nav gluži pareizi. Jo pie vainas ir ne tikai karš, bet arī miers, un viss pārējais – ģimene, draugi un nepazīstami cilvēki, vara un cilvēks pats. Šie romāni vēsta arī par sabojātām – vai nodzīvotām? – dzīvēm. Un pie vainas ir viss – gan karš, gan miers, gan visi, gan pats.
Kas attiecas un Linarda un meitenes saikni, tā likās kā kaut kas neparasts. Un bija jau arī. Pārdabiska, nereāla, fantastiska, brīnumaina ( ne pozitīvā nozīmē). Tā mazliet – mazliet, mazliet, mazliet – atgādināja manas domas/jūtas/notikumus. Kad kaut kas neparasts, kaut kas, ko nevari izskaidrot – varbūt tāpēc, ka tā nemaz nav, tikai tavās domās. Bet tas kaut kas neparastais un viegli gaistošais tomēr ir. Kaut vai tikai tavās domās. Tādēļ vēl jo svarīgāks tev, ka tikai tavās domās.
Ne gluži grāmatu mīnuss, bet man tā pietrūka – datumi. Lielākoties grāmatas ritēja pēc gadalaikiem. Grāmatām vēsturiskām esot, man gribējās zināt konkrētus gadus, datumus, lai ir vieglāk orientēties. Protams, vēsture mācīta un it kā jāzina, bet nu ir skaidrs, ka aizmirstas.
Vēl tikai par nosaukumu man ir daži vārdi. Otrās grāmatas nosaukumu. Man labāk gribētos to šādu – “Meitene nekurienē”. Vai vēl labāk – salikt visu vienā grāmatā un zem pirmās grāmatas nosaukuma vai arī – “Meitene no nekurienes, meitene un vīrietis nekurienē, vīrietis uz nekurieni”. Nu, vai kaut kā tā. Bet, saprotams, tā nav mana grāmata un ne manā ziņā tās nosaukums.
Mazs komentārs, kas radās, mazliet palasot citu cilvēku domas par šīm grāmatām. Šis stāsts nav par drosmi, ne arī par karu, ne laimi. Tas ir par cilvēku un cilvēkiem, mazliet par mīlestību un likteni, par sirdsapziņu, par gļēvumu un nožēlu, par vientulību, tukšumu, mazliet par dvēseli, par izvēlēm – izdarītām un neizdarītām (lai gan neizdarītu izvēļu nav – tas gluži vienkārši izdara kāds cits).
“Meiteni no nekurienes” izdevusi “Lauku avīze”, “Vēstuli” izdevusi “Zvaigzne ABC”.
grāmatu dienasgrāmatas 