Ieva Melgalve Mirušie nepiedod

Fantāzija un noslēpumi. Piedošana un attaisnojumi

Sadzīvot vai aiziet, nevis piedot vai nepiedot – manuprāt, tāds ir jautājums, runājot par šo grāmatu un tās varoņiem. Vēl – aizmirst – šāda izvēle ir vienkāršajiem cilvēkiem. Magiem gan tādas iespējas nav. Un, šķiet, arī mūsu dzīvēs tādas iespējas nav. Tuvākais aizmiršanai, ko cilvēks var izdarīt, ir aiziešana. Tā dažbrīd rada iespaidu, ka esi aizmirsis, bet patiesībā, manuprāt, lielos nodarījumus cilvēks atceras visu mūžu. Vai arī pēc tā – par to neesmu pārliecināta.

Fantāzija un noslēpumi… un naids. Jā, naida grāmatas varoņos bija kaut kur starp pārpārēm un pietiekami. Vienu vārdu sakot, daudz. Naids, manuprāt, rodas, pārveidojoties citām emocijām, piemēram, no dusmām vai bailēm, vai no abiem kopā. Visbiežāk jau no abiem kopā.

Vienkāršie cilvēki baidījās no nezināmā, baidījās par savu dzīvību un retais varbūt arī par citu dzīvībām. Uz ko vai par ko viņi bija dusmīgi? Visdrīzāk par savu baidīšanos, par to, ka nav tik spēcīgi kā magi, uz pašiem magiem tādēļ, ka bija greizsirdīgi. Bet varbūt es tikai visu izfantazēju – vienkāršo cilvēku neapmierinātību –, varbūt viņiem patika tāda vienkārša – trula – dzīve, kuras laimīgums balstās uz kopīgu pakļaušanos. Es gan tādā gadījumā būtu dusmīga un greizsirdīga. Pat zinot – protams, tikai zinot, ne izjūtot – to, ka visam ir savas ēnas puses.

No kā baidījās un kas sadusmoja magus? Varbūt tā bija nespēja kontrolēt visu un vērst par labu; nosodījums un bailes, un dusmas, kas dažreiz neredzami, dažreiz redzami, bet gandrīz vienmēr sajūtami strāvoja no apkārtējiem – gan no vienkāršajiem cilvēkiem, gan pa reizei arī no citiem magiem. Un, protams, vēl ir jau arī savs liktenis – tas nobiedē, sadusmo, tomēr dažreiz arī iepriecina.

Īpaši gribu pievērsties grāmatas varoņu attēlojumam. Viņu personībām un fiziskajiem ķermeņiem un tam visam kopumam, kādus un kā tos attēloja autore. Nu, es nezinu, tieši viņa to darīja, bet man patika varoņu attēlojumi. Vai varoņu personību tēlojumi vai kā nu to nosaukt.

Jāsaka, ka man patika gandrīz visi varoņi (šķiet, izņemot tikai Sillas karali). Tam it kā nevajadzētu būt labi un pareizi, bet jēdzieniem ‘labi’ un ‘pareizi’, manuprāt, nav ne laba, ne pareiza skaidrojuma. Lai nu kā, autore varoņus, tēlus un to personības parādīja/atklāja/attēloja tā, ka man patika gandrīz visi. Savā ziņā bija interesanti ar to strādāt – lasīt grāmatu, domāt par varoņiem un notikumiem, viņiem visiem man patīkot. Protams, patīkot dažādā mērā un dažādos veidos (bet visbiežāk jau vienkārši kā cilvēkiem). Šī patika mainījās, mazinājās vai pieauga, tad atkal mazinājās. Vēl šajā mainīgajā patikā bija jāiekļauj varoņu attaisnojumi vai centieni attaisnot sevi un savu rīcību citu priekšā un pašiem sev. Tas bija interesanti. Tā patiešām bija interesanta pieredze. Un būs arī noderīga, ja mācēšu to izmantot.

Runājot par attaisnojumiem: Pirmkārt, karaļa attaisnojums bija… tāds, it kā viņš censtos attaisnot pats sevi sev. Bet tā jau laikam arī bija. Tomēr no otras puses viņš neko nenožēloja. Otrkārt, Vegas attaisnojumi – to bija tik daudz, un, tā kā tie sajaucās ar viņas kā galvenās varones domām, tie bija ļoti komplicēti. No vienas puses es viņu nosodu par aiziešanu, par Dāra sāpināšanu, bet es arī saprotu, ka bija iemesli, ka Dārs un karalis sāpināja un pievīla viņu. No otras puses man šķiet, ka es mazliet – mazliet, mazliet, mazliet – viņai līdzinos. Vēlmē pēc vientulības, kas reizē ir mana un reizē arī nav mana vēlme, bet uzspiesta, varbūt līdzinos viņai arī sajūtās par dzīvi. Bet ir arī tik daudz kas – tik daudz izvēļu –, ar ko es pilnībā vai daļēji atšķiros vai varbūt  atšķirtos, ja būtu tādās situācijās.

Treškārt, Dāra attaisnojumi. Un viņa un Vegas attiecības. Lai cik laimīgas tās neliktos, tās likās idilliski laimīgas. Un vārds ‘idille’ man asociējas ar kaut ko nereālu. (Lai gan viņu attiecības nemaz nebija necik laimīgas un idilliskas.) Manuprāt, viņu mīlestība nebija viņiem lemta jau no paša sākuma, jo Dārs Vegu iepazina – un iesāka iemīlēt – kā vienkāršo cilvēku, nevis tādu, kāda viņa bija patiesībā. Vega savukārt iemīlēja Dāru tādu, kāds viņš bija, mīlot vienkāršo cilvēku Vegu. Līdz ar to viņi iemīlējās citos cilvēkos, nevis īstajos viens otrā.

Vēl varētu runāt par daudziem citiem attaisnojumiem, bet tas jau būtu ļoti ilgi un tuvotos bezgalībai. Vēl tikai viens citāts un piebilde par to.

Mājas bija kā viens ķermenis, kurā sadzīvo vairāki prāti, vieta, kas dzimusi no ikviena patikas un nepatikas, ieradumiem un vajadzībām. Vieta, kas mainījusies un pielāgojusies cilvēku īstajām formām, ne tam, kam viņiem bija jābūt – vai kas tie izlikās esam.

Pirmajam teikumam es piekrītu. Laikam jau piekrītu abiem, tikai par otro vēl tāda piebilde – man dažreiz sanāk izlikties arī, esot mājās, kad mājās ir kādi sveši cilvēki – visi, kas nav tās pastāvīgie iedzīvotāji, lai cik tuvi tie arī nebūtu.

Šķiet, man jāatzīstas. Šī (un lielākā daļa manas atsauksmes) nav recenzijas vai atsauksmes par grāmatām, bet gan manu pārdomu par šīm grāmatām un tajās aktualizētajam (vai manis no vismazākā grāmatas kaktiņa izvilktajām) problēmām īss apkopojums. Tāds domu lidojums.

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls te.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s