Krimiķis latviešu gaumē ar rozīnīti
Grāmatu lasot, no tās staro vairāki… teiksim, stari. Emociju, domu, viedokļu, lietu, sižeta un dzīves stari. Šie stari staro no grāmatas un atstarojas no lasītāja, respektīvi, manis. Ir pašsaprotami, ka tie atstarojas izmainīti, mazliet pārveidoti, citādi. Vispār šī ir laba doma – ka viss, kas sasniedz cilvēku, no tā atstarojas uz citiem cilvēkiem mazliet savādāks, un tā tas turpinās. Lai nu kā, man ir dalītas jūtas par šo grāmatu, jo autore caur grāmatu raidīja dažādus starus.
Zinu, ka šajā gadījumā neesmu tas labākais lasītājs, jo sēriju lasīt sāku ar otro grāmatu, bet turpināju ar sesto. Lauku bibliotēkā citādi nevarēju. Un grāmatveikalos arī nevar tik viegli dabūt ne tās jaunākās grāmatas. Tātad – lasīšanas prieks mazliet tiek pabojāts un var rasties arī kādas nesaprašanās. Daļēji uzņemos vainu par to. Bet nu tomēr.
Man nenoliedzami patika atkalsatikšanās ar Annu Elizabeti un Pūču mājas iemītniekiem un regulāriem ciemiņiem, kam sinonīms varētu būt – viņas ģimeni. Ar dažiem izņēmumiem, protams. Tas bija pozitīvisma starojums. Atmosfēra, kas valda šo cilvēku starpā ir kaut kas spēcīgāks par vienkāršu ģimenes VAI draugu sajūtu. Šķiet, viņu starpā ir savijušās ne tikai ģimenes UN draugu saites, bet arī kādas dvēseliskas saites. Atrast tādus cilvēkus ir patiesa un tīra laime.
Tieši šīs šķietami dvēseliskās tuvības dēļ nodevība sāp vēl jo dziļāk. Varētu teikt, ka ģimenes un draugu mīlestības antonīms ir nodevība. Bet kur tad nu dzīvē bez antonīmiem? Tie mūs virza uz priekšu. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka tie ved atpakaļ, varbūt pat strupceļā, bet nē – antonīmi (un sinonīmi tikpat) ved mūs mazākiem vai lielākiem solīšiem un soļiem pa dzīves ceļu. Varbūt ne gluži uz priekšu, bet līkumu līkumiem, caur krustojumiem un dažkārt arī atpakaļ un pat strupceļā. Galvenais – ir jābūt spējīgam apgriezties un turpināt ceļu. Runājot par grāmatas galveno varoni, Anna Elizabete to spēj. Viņai kā cilvēkam, kā personībai, arī kā izmeklētājai piemīt kas īpašs. Varbūt pasaulē nav vilkaču un feju, un vampīru, un burvju, bet ir cilvēki, kas ir mazliet īpaši. Varbūt pat visi ir mazliet īpaši. Un, ja mēs spējam uz to paskatīties pozitīvi, tad mēs esam cienīgi nēsāt cilvēka vārdu.
Tā. Mazliet aizfilozofējos.
Šīs rindkopas parāda, ka grāmata rosina arī uz filozofiskām pārdomām. Man gan šķiet, visas grāmatas to reizē dara un nedara, galvenais faktors, vai lasītājs sāks filozofēt, ir pats lasītājs. Bet nu jā, grāmatas varoņi domā un diskutē par tādām lietām kā ļaunums cilvēkā, mūsdienu bērnu un mūsdienu sabiedrība kopumā. Un viņi ir diez gan drūmi noskaņoti. Tas tad arī ir tas, kas man ne pārāk patika.
Dažbrīd tā šķita par daudz. Varoņu pārdomas, kas patiesībā ir autores viedoklis, uzbāzīgas lekcijas par mūsdienu degradēto un pārdigitalizējušos sabiedrību, bērnus īpaši izceļot. Un varbūt pat mazliet tāda kā smadzeņu skalošana, centieni kaut ko iestāstīt, kritizēt un nomelnot. Man tā bija par daudz. Turklāt visas šīs pārdomas bija drūmas un bez risinājuma ieskicēšanas. Jā, nenoliedzami risinājums nebūt nav viegli atrodams un viegli īstenojams. Bet, manuprāt, pēc šādas sodīšanās par pasauli un cilvēkiem uz tās ir jādod arī kāds cerības stariņš. Vēl labāk – atbilstoša lieluma un idejiskās vērtības risinājums šīm negācijām. Savu neapmierinātību esmu aptuveni izteikusi, tagad mazliet palūkošos no cita skatpunkta.
Arī man reizēm ir gluži tāds pats noskaņojums. Sabiedrība šķiet ejam postā. Un ne jau uz jau uz kādu mēslu bedri vai sūdu čupu, bet gan uz cilvēku pārdigitalizēšanos. Tas nebūt nav tas labākais, kas varētu notikt. Tas mani uztrauc. Tas mani biedē. Tas mani sadusmo, tracina un kaitina. Un, jā, dažreiz es par to pasūkstos pie sevis vai skaļi, un, jā, man nav tam reāla risinājuma. Reālu risinājumu ir grūti atrast un tūkstoškārt grūti īstenot. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai mazākā sabiedrības daļa nav būtiski šīs problēmas ietekmēta un skarta. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas apzinās, ka citus skar šī problēma. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas vēlētos kaut ko darīt lietas labā. Tāpēc, ka tikai mazākā daļa no šīs mazākās daļas varētu kaut ko darīt.
Cik tad daudz tur beigās iznāk? Vien saujiņa drosmīgo un varonīgo cilvēces glābēju. Jā, supermens ir viens. Bet, jā, viņš ir fantāzija. Arī šie daži drosmīgie var zaudēt drosmi un gribasspēku šīs bezspēcības sajūtas priekšā.
Tā kā var teikt, ka es saprotu šo sodīšanos par pasauli un nekā nozīmīga nedarīšanu, lai ko uzlabotu. Bet no otras puses tas kaitina. Varbūt tas ir bezspēcība…
Okei, turpinot par grāmatu, vēl kāds… mīnuss no mana redzespunkta. Tā kā esmu lasījusi autores grāmatu “Tik vienkārši”, man acīs iekrita sižeta, konkrētāk – nozieguma, līdzības. Saistība ar modes pasauli, jaunu cilvēku pievēršana negodīgajam modes biznesam, kas noved pie cilvēku izmantošanas dažādiem noziedzīgiem nolūkiem. Iespējams, ka līdzīga bija tikai tēma. Bet es tā padomāju, un man liekas, ka kriminālseriālos tik ciešu līdzību starp sērijām un tajās risinātajiem noziegumiem nav. Vispār, ja runā par sērijām – gan grāmatu, gan televīzijas – tās nevar būt bezgalīgas. Kaut kad gluži vienkārši sanāk atkārtoties. Un tad ir jābeidz. Tomēr man nešķiet, ka grāmatas par Annu Elizabeti būtu sevi jau izsmēlušas – ne gluži.
Pieliekot punktu uz pozitīvas nots, jāsaka, ka šis ir īsts krimiķis latviešu gaumē ar rozīnīti.
Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls te.
grāmatu dienasgrāmatas 