Laimīga (ik)diena
Valoda – kultūra – valsts
„Valoda atspoguļo mūsu pasauli. Lietām, kuras mēs redzam – kuras mums ir svarīgas –, mēs piešķiram nosaukumus.”
Tāds varētu būt skaidrojumus tam, kāpēc dāņi dažādos laimes un labklājības pētījumos tiek atzīti par laimīgāko tautu pasaulē, – jo dāņiem ir šis maģiskais vārds hygge. Tas, ka viņu valodā un kultūrā ir šāds vārds, nozīmē, ka sajūtas, kuras apzīmē šis vārds, viņiem ir svarīgas.
Būtībā visa grāmata veltīta šim vārdam – tam, ko tas nozīmē, ar ko tas saistās pašiem dāņiem un ar ko varētu saistīties citām tautām, kam šāda vārda nav.
„agilokog, kas apzīmē „lēnām krītošu sniegu”, un piegnartog, kas apzīmē sniegu, kurš ir ideāli piemērots braukšanai ar kamanām. [..] Viens no izskaidrojumiem, kāpēc radām šādus unikālus un netulkojamus vārdus, ir tas, ka, būdami konkrētas kultūras sastāvdaļa, mēs piekopjam noteiktas tradīcijas un uzvedības modeļus. Un tiem ir nepieciešami nosaukumi.”
Aplūkojot valodu no šāda skatpunkta, spilgti parādās valodas un kultūras saistība; valoda iegūst milzīgu nozīmi kā valsts identitātes sastāvdaļa; caur valodu atklājas kultūras atšķirības dažādu valstu starpā. Valoda nav tikai sazināšanās līdzeklis, tā arī veido tautas identitāti. Protams, latviešu valodas stundās tiek mācīts par vairākiem valodas uzdevumiem sabiedrībā, bet, lasot šo grāmatu, valodas nozīmīgumam valsts un sabiedrības eksistencē atklājas reāls piemērs.
Kas ir hygge?
Atgriežoties pie paša galvenā, jājautā, kas tad īsti ir hygge? Kā jau noprotams, šim vārdam, kurš Dānijā tiek lietots gan kā īpašības vārds, gan kā darbības vārds, gan kā visdažādāko salikteņu sastāvdaļa, latviešu valodā tieša tulkojuma nav. Precīzāk, vārdam hygge nav tieša tulkojuma nevienā valodā. Tāpēc, lai paskaidrotu, kas tas ir, uzrakstīta šī grāmata, kā arī tāpēc, lai citām tautām pastāstītu, kā justies hyggelig.
Varētu teikt, ka hygge ir labsajūta, laime, prieks, omulība, miers, ko cilvēks var baudīt gan vienatnē, gan ģimenes un tuvu draugu kompānijā. Izsakoties ar moderniem mūsdienu terminiem, piemēram, komforta zona, lūk, citāts:
„Hygge ir māksla paplašināt savu komforta zonu, lai tajā iekļautu arī citus cilvēkus.”
Atbrīvotība, atslābināšanās un būšana tādam, kāds esat – vienatnē tas notiek dabiski, bet cilvēks var justies ārkārtīgi laimīgs, ja var būt viņš pats arī citu cilvēku klātbūtnē.
Laimīga dzīve
„Dzīvo šodien tā, it kā rīt kafijas vairs nebūtu.”
Grāmatā šie vārdi gan domāti kā kafijas un hygge ciešās saistības apliecinājums, taču manas domas klīst prāta lidojumos par citām idejām, ko varētu vēstīt šis citāts.
Nesen atklāju, ka man pamazām sākusi garšot kafija. Kad mājās ir kafijas automāts (nekas dižs, tikai divi veidi – kafija un espreso), šķiet pašsaprotami dažkārt iedzert kafiju, kas turklāt tiek pagatavota no kafijas pupiņām, kuras tiek samaltas pašā automātā. Taču vakar pieķēru sevi pie domas, ka labprāt izdzertu pat trīs krūzītes dienā. Nekad nebiju sapratusi, kā var dzert kafiju vairākas reizes dienā, bet nu man tā ir iegaršojusies.
Atgriežoties pie citāta, jāsaka, ka kafijas vietā katrs var likt, ko vien vēlas (kaut gan kūkas nebūtu tas labākais). Vēl varētu šo vēstījumu mazliet izmainīt: nevis aicināt dzīvot tā, it kā rītdienas vairs nebūtu, bet gan tā, it kā šodiena būtu pati labākā.
Grāmata ir patiesi viegli lasāma, un tā man lika atcerēties, domāt un plānot, kad, kur, ar ko un kā es esmu jutusies, jūtos un varētu justies hygge. Pirmkārt, hygge ir sajūtas tagadnē, taču svarīga ir arī nostalģija par pagājušajiem labsajūtas brīžiem un nākotnes labsajūtas brīžu plānošana. Kas attiecas uz plānošanu, jāpiebilst, ka, lai arī hygge ļoti bieži ir process, nevis rezultāts, laimīga cilvēka dzīvē neiztikt bez grūtībām, jo citādi jau laimi nemaz nevarētu izbaudīt.
Laime un ekonomika
Grāmata ir omulības manifests (tā rakstīts blogā „Kurpjukaste”, bet arī man ienāca prātā šis vārdu savienojums). Es teiktu, ka grāmata un hygge vēršas pret cilvēces materializēšanos, tā vēršas pret uzskatu, ka dzīvē galvenais ir finansiāla labklājība, ekonomikas izaugsme un liela mēroga personīgā izaugsme, kas panākama ar smagu darbu un neatlaidību. Protams, tas viss arī ir nozīmīgas cilvēka dzīves sastāvdaļas, taču laime, labsajūta, omulība un apmierinātība ar sevi ir svarīgāka.
Saistībā ar laimi pieminēta arī IKP izaugsme un tas, vai un kā šis rādītājs liecina par valsts labklājību. Par šo tematu prātoju jau kādu laiku. Vai IKP būtu jābūt nepārtraukti augošam? Kāpēc, ja tas rada pārprodukciju, iznīcina dabas resursus un veicina nevienlīdzību? Es esmu racionāls un reālistiski domājošs cilvēks, cenšos visu apsvērt loģiski, nevis emocionāli, bet esošajā šīs situācijas risinājumā es nevaru saskatīt loģiku (var jau būt, ka man gluži vienkārši nav nepieciešanās ekonomista un politiķa izglītības un izpratnes, var jau būt, ka tā). Bet:
„Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”
Noslēgumā vēl tikai gribu teikt, ka, manuprāt, unikāli vārdi, kuru nozīmi nevar tieši iztulkot un paskaidrot vienā vārdā, ir fascinējoši. Būtu tik aizraujoši tādus izdomāt un lietot.
CAFUNÉ (Brazīliešu portugāļu val.): Mīļotā cilvēka matu maiga pabužināšana ar pirkstiem.
Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls no izdevniecības mājaslapas.
grāmatu dienasgrāmatas 