Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība Mērija Anna Šafere, Annija Barouza

Vai eksistē liktenis un vai cilvēkiem ir dvēsele

Jau atkal grāmatas vāks un anotācija man radīja iespaidu par grāmatu, kas bija diez gan tālu no tām sajūtām un iespaidiem, ko guvu, lasot grāmatu, un kas izveidojās manā prātā pēc grāmatas izlasīšanas. Bet tā jau ir ar jebkuru grāmatu, vismaz man. Iespaids par grāmatu pirms un pēc grāmatas izlasīšanas, manuprāt, atšķirsies vienmēr, un svarīgākais vienmēr ir „pēc”.

Grāmatas nosaukums, jāsaka, ir trāpīgi atbilstošs (to gan konstatēju pēc izlasīšanas), jo atspoguļo divus svarīgus grāmatas tematus – literatūru un Gērnsijas salas iedzīvotāju pieredzi par vācu okupācijas laiku (to simbolizē tupeņmizu pīrāgs). Tas, ka grāmata sarakstīta vēstuļu formā, piedod tai „rozīnīti” un sniedz iespēju attēlot dažādu personu atšķirīgo pieredzi un emocijas. Romāna darbība risinās 1946. gadā, kad vien pirms pus gada ir beidzies Otrais pasaules karš. Grāmata ir vērtīga tajā ziņā, ka sniedz lasītājam vēsturiskas faktiskās un emocionālās detaļas par šo laiku. Ir aktuāls arī jautājums, vai tad, kad aktīvā karadarbība vairs nenotiek, karš patiešām ir beidzies. Postaža ielās un laukos, bet visvairāk jau cilvēku sirdīs ir jūtama vēl krietnu laiku pēc paša kara beigām.

„Ja pastāv Dieva griba, tad Dievs ir sātans,”

saka romāna varone Remī, kas pabijusi Rāvensbrikas sieviešu koncentrācijas nometnē. Kas attiecas uz kara stāstiem, cilvēkiem, kas nav to piedzīvojuši, manuprāt, ir neiespējami to saprast, un jāsaka –labi, ka tā. Tomēr, nenoliedzami, tas liek domāt par visām tām šausmām, ko spēj pastrādāt cilvēks. Kādēļ? Vai to maz ir iespējams izprast ar loģiskiem argumentiem, vai arī tas ir neprāts, kas pārņēmis cilvēku?

Minētas daudzas grāmatas, kas uz romāna varoņiem atstājušas paliekošu iespaidu un palīdzējušas pārdzīvot kara gadus. Galvenā varone Džuljeta ir rakstniece, un grāmatā tēlota arī viņas literārā krīze. Kā top grāmatas un kas cilvēkus iedvesmo tās rakstīt? Kas ir tie cilvēki, kas ir iesaistīti grāmatas tapšanā, to zinot vai nezinot? Kāds ir grāmatas mērķis? Šos un citus jautājumus nākas uzdot gan autoram, gan lasītājiem.

Dažas sižeta līnijas ir paredzamas, un grāmata patiesībā ir uzrakstīta diez gan vieglā valodā. Varoņi ir pat mazliet komiski, tie šķiet arī mazliet naivi. Tomēr, iespējams, viņi ir tādi, kādi ir, jo tikko ir pārcietuši vairākus gadus okupācijā un cenšas dzīvot tālāk – kā nu kurš var.

Mani piesaistīja kāda doma, kas gan nav grāmatas autores teksts, bet gan Tomasa Kārlaila citāts:

„Vai kādreiz esat padomājuši par to, ka agrāk cilvēkiem bija dvēsele – ka viņi to pazina ne tikai pēc citu teiktā vai kā retorisku figūru, bet gan kā patiesību, ko apzinājās un saskaņā ar kuru rīkojās? Tiesa, pasaule tolaik bija cita… un tomēr žēl, ka vairs nesadzirdam savas dvēseles vēstis… mums būs jādodas to meklēt, citādi ar mums notiks visļaunākais.”

Interesanta ir doma, ka savas dzīves laikā mēs meklējam savu dvēseli. Tā ir mūsos, tikai mēs to nepazīstam, turklāt, kamēr to iepazīstam, tā jau paspēj izmainīties. Bet, kas gan īsti ir dvēsele? To nezin neviens…

Izdevusi Zvaigzne ABC. Attēls no izdevniecības mājaslapas.

Viena doma par “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība Mērija Anna Šafere, Annija Barouza

  1. Ļoti interesants notikumu fons izvēlēts grāmatā. Man šķiet, ka visāda veida nežēlības notiek tad, kad cilvēki saprot, ka viņiem par to rīcību nebūs jāatbild un nav nekādu likumu, kas aizsargātu ieslodzītos nometnē. Cilvēki kopumā ir briesmīgas būtnes. 🙂

    Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s