Meklējot kompromisu ar sirdsmieru
Cik saprotu, šis nav autobiogrāfisks vai pat biogrāfisks romāns. Sāku ar šo teikumu tāpēc, ka tam ir grūti noticēt, jo romāns un galvenā varoņa pieredzētais un izjustais šķiet tik reāls. Tas laikam ir rakstnieka talants – uzrakstīt stāstu, lai tā pilnībā liktos kā īstenība. Bet vai tad īstenība nav viens liels stāsts? Turklāt ļoti izpušķots un patiesībā arī nepatiess.
Stāsts bija arī skumjš. Tas stāstīja par zaudējumiem – diviem lieliem; bet ne tikai, jo mazajiem arī bija nozīme, un to bija daudz, un kopsummā tie it nemaz nebija mazi, bet gan noteica varoņa dzīvi. Protams, ne tie vien. Taču šī cilvēka (izdomāta tēla) dzīvē zaudējumiem bija liela nozīme, un jādomā, ka tas, kas piešķīra šiem zaudējumiem tik lielu varu pār varoņa dzīvi, bija viņš pats (un grāmatas autors, un arī es kā lasītājs, kas interpretē romānu un tā varoni).
Grāmata sāpīgā veidā, bet, manuprāt, savā ziņā arī maigi pavēsta vai varbūt atgādina, ka mēs, cilvēki tomēr ir vieni. Vieni savās sāpēs, vieni savās domās, vieni savos sapņos, vienkārši vieni. Mēs meklējam kādu, ar ko šajā vientulībā pabūt kopā, un lielākā daļa uz kādu laiku to arī atrod, bet tas nestrādā simtprocentīgi. Bet ir jau labi, jo ir vērts cīnīties, un šī cīņa ir dzīve.
„Alternatīva priekšstatam par dzīvi un nāvi ir nekas. – Smēķis šūpojas starp lūpām. – Vai tiešām būtu labāk, ja šīs pasaules vispār nebūtu? Tā vietā mēs dzīvojam, radām mākslu, mīlam, vērojam, ciešam, līksmojam un smejamies. Mēs visi eksistējam miljonu miljoniem dažādos veidos, lai nebūtu šī nekā, un cena, ko par to maksājam, ir nāve.” (121)
Mēs dzīvojam, un, lai arī kāda būtu bijusi dzīve, ir tā vērts, ja alternatīva ir nekas. Vienīgi tā, protams, nav vienīgā alternatīva. Ir miljoniem alternatīvu, jo dzīve sastāv no maziem momentiem, lēmumiem, izvēlēm, un tās arī ir dzīves alternatīvas. Tikai mēs nekad nevaram zināt, kuru izvēlēties, kura būtu pareizā, ja pareizais vispār eksistē, vai kura būtu vislabākā. Visas mūsu izvēles saplūst vienā mūsu dzīves plūdumā, kurā ir iesaistītas un kaut kādā realitātē (sapņos, iztēlē, domās un prātojumos) pastāv arī citas mūsu izvēles alternatīvas, tās, kuras it kā neizvēlējāmies īstenot, bet varam veidot un attīstām savā prātā.
Un, starp citu, manuprāt, pie cigaretēm sanāk labas sarunas par dzīvi. Varbūt kopības sajūta par vienotu ieradumu? Vai atziņa iededzas kā kvēlo smēķis, kad ievelc gaisu? Vai viegluma, brīvības un apgarotības sajūta kā dūmiem plūstot?
„es pats esmu savas eksistences arhitekts” (258)
„Kad biju jauns cilvēks, man bija sajūta, ka pēc savu vecāku nāves dzīvoju citu, nepareizu dzīvi. [..] Lai apjēgtu: šī cita dzīve, kurā nu jau esmu atstājis tik skaidrus nospiedumus nemaz nevar būt nepareiza. Jo tā ir manējā.” (258)
Man rodas jautājumi par laika izniekošanu. Vai cilvēks to tā uztver arī tad, kad ir laimīgs un jūtas atradis savu vietu? Ko gan var darīt, ja jūti, ka neesi savā ādā un dari kaut ko vai šķietami visu nepareizi? Ir tik grūti apjēgt, kas būtu pareizi sev.
Par brāļu un māsu attiecībām, vispār par cilvēku attiecībām – mēs katrs esam citāds. Kompromiss ir grūts, bet tas laikam ir vienīgais, kas mums ir. Un jūtas – neizskaidrojamas jūtas. Tad nu dzīvē ir jāmeklē kompromisi – ar citiem cilvēkiem, savām jūtām un ar sevi pašu.
Attēls te.
grāmatu dienasgrāmatas 