Tāda ceļa “atpakaļ” jau nemaz nav, ir tikai uz priekšu
Neizskaistināti. Kā dzīvē. Es neteiktu, ka tas bija svētceļojums, nē. Tas tā ir nosaukts tikai maršruta vēstures dēļ. Tas nebija svētceļojums reliģiskā nozīmē, bet tas neapšaubāmi bija dvēseles ceļojums. Jebkurš ceļojums cilvēku maina. Kaut mazliet. Šis tikai bija īpaši garš, fiziski ļoti grūts un viss ceļš bija jānoiet kājām.
No sākuma man nepatika galvenā varone, viņas personība, rīcība un domas mani kaitināja. Nekā personīga, bet mums kā cilvēkiem noteikti nesapasētu. Jau apsvēru domu nemocīt sevi, iepazīstot šo personu un viņas domas, kas mani kaitināja un izraisīja nepatiku, bet tad mazliet palasīju Ziedoņa „Epifānijas”, un tur bija kaut kas ne gluži par līdzcietību, bet par to, ka cilvēki ir dažādi, bet mums jāatrod kopīga valoda, jācenšas iejusties citu ādā – kaut kas tādā garā. Tā nu nolēmu turpināt lasīt, jo gribējās jau arī uzzināt par to dvēseles ceļojumu un galamērķi.
Nekāda lielā dvēseles ceļojuma jau nebija. Un par galamērķi jāsaka, ka laikam piekrītu teicienam, ka svarīgākas ir pats ceļš, nevis galamērķis.
Man šķita, ka tas tā gluži vienkārši nevarētu būt, bet man tas viss likās tik parasti, vienkārši, kā ikdienā. Sarunas un domas – es nezinu, ko gaidīju, bet tas, ko dabūju nebija nekāda lielā filozofija un dzīves jēgas atklājumi. Bet varbūt galvenajai varonei tā bija dzīves jēga – jēgpilna ikdiena. Starp citu, stāsts patiešām ir ļoti personisks. Varbūt tāpēc man bija tik grūti iejusties, identificēties un just līdzi – jo, pirmkārt, tas ir pavisam cita cilvēka stāsts, un, otrkārt, šis cilvēks ir ne vien kāds cits, nevis es, bet kāds ar ļoti atšķirīgu dzīves pieredzi un uzskatiem nekā man.
Galvenās varones galvenais secinājums, manuprāt, bija tas, ka kustībai uz priekšu nepieciešamas pārmaiņas un pārmaiņām nepieciešama kustība uz priekšu. Ne gluži romāna galvenā doma, bet tas, manuprāt, ir tas, kas galvenās varones prātojumos izkristalizējās grāmatas beigās.
Kā jau rakstīju, man šis ceļojums un varones pārdomas ceļa laikā nelikās neikdienišķas un īpašas, bet ik pa laikam bija atsevišķi fragmenti, ko varētu raksturot kā dvēseles izlidojumus no ķermeņa. Tiem varēja būt domāta metaforiska nozīme, tie varēja būt radīti, lai ienestu neparastumu un atsvaidzinātu romānu, vai arī kas tamlīdzīgs – vīzijas, ilūzijas, halucinācijas – notiek ar cilvēku, kurš veic 900 km kājām.
Romāns nelika man daudz domāt, izsvērt savus uzskatus, pārdomāt kaut kādas fundamentālas lietas, kā varbūt biju gaidījusi notiekam. Nodaļu nosaukumi bija interesanti, taču tikai dažiem varēju saskatīt saistību ar pašā nodaļā pausto. Tad vēl domāju par to, ka tik brīvi rakstīts par to, ka septiņpadsmitgadīgais Aleksis smēķē. Saprotu jau saprotu, ka patiesībā tā ir ikdiena, tomēr laikam gribu turēties pie vismaz formālas noteikumu ievērošanas.
Viens citāts par tēmu, kas mani spēj uzvilkt un aktivizē manu karsti argumentēt gribošo daļu (nē, nevis strīdēties gribošo, bet argumentēt un diskutēt gribošo, jo man ir argumenti).
„Vai ciešanas ir labs darbs? Ko labu pasaulei varēja dot viena cilvēka ciešanas un kāpēc sāpes ir jāapbalvo ar pasakainu apkārtni?” (101. lpp)
Kāpēc vispār ir jācieš? Nu labi, šeit man argumentu nav. Cilvēki vienkārši dara visneracionālākās lietas. Un varbūt tās dažreiz izrādās vislabākās… Kurš gan mums paskaidros, kā dzīvot? Ne Dievs, ne citi, ne arī mēs paši.
Attēls te.
grāmatu dienasgrāmatas 