Paulu Koleju “Sānsolis”

Iemācīties (atkal) atrast dzīves jēgu

Grāmata nebija par sānsoli. Jā, tas bija notikums, rīcība, temats, kas vijās cauri teju visam romānam, bet romāns nebūt nebija par sānsoli. Grāmata bija par dzīves līdzsvara, nē, personības un dvēseles līdzsvara atgūšanu.

Galvenās varones dvēseles miers bija pazudis ikdienā, rutīnā, vienmuļā eksistencē. Vispirms viņu sāka nomākt domas par ikdienišķas dzīves bezjēdzību, tad uzmācās trauksme, kas uzjundīja emocijas, un aktualizējās jautājumi saistībā ar depresiju, bet visbeidzot galvenās varones dzīvi un iekšējo pasauli satricināja sānsolis.

Par dzīves līdzsvara un dvēseles miera iegūšanu nevarētu pateikties sānsolim un tā sekām. Manuprāt, tā bija atklāsme, kas nebija atkarīga ne no kā un reizē to ietekmēja viss notiekošais.

Man šķita, ka teksts nav pilnībā dabisks, un tajā noveļu vainu uz to, ka autors ir vīrietis, bet galvenā varone, no kuras skatpunkta sarakstīta grāmata, ir sieviete, taču iespējams, ka tāds vienkārši ir autora rakstības stils.

Dažkārt šķita, ka galveno varoni pārņēmis tāds kā neprāts, kas, manuprāt, nebūt nebija mīlestība, kā viņa domāja. Bet varbūt bija, es jau nu nekādi to nevarētu zināt, jo ar mīlestību nekad neko nevar zināt.

“Vīriešiem sānsoļi ir ierakstīti viņu ģenētiskajā kodā. Sieviete to sper vienīgi tad, ja ir zaudējusi pašcieņu, un reizē ar miesu atdod vīrietim arī daļiņu sirds.” (217)

Šie vārdi – nezinu, vai patiesi, – ir ļoti spēcīgi un, ja ir patiesi, tad pasaka daudz ko par sievietes un vīrieša atšķirīgo skatījumu uz dzīvi. Nenoliedzami, sieviete un vīrietis ir atšķirīgi, daudzos un dažādos veidos. Protams, mēs katrs esam atšķirīgi, taču dažkārt dzimumus vieno kopīgi uzskati, kopīgas sajūtas pa kādu konkrētu tēmu. Kas attiecas uz sānsoli un krāpšanu, neesmu kompetenta persona, lai analizētu šo izteikumu, un nevis tāpēc, ka nebūtu spērusi sānsoli vai krāpusi kādu (patiesībā, nezinu, vai esmu vai neesmu to darījusi), bet gan tāpēc, ka neesmu nevienu tik ļoti mīlējusi, bijusi tik tuvās attiecībās, lai saistībā ar šīm attiecībām pārkāptu kādu robežu. Lai nu kā, manuprāt, šis ir skaists, lai arī smeldzīgs, citāts.

“[..]es izkāpu uz cietas, stabilas zemes. Cietas un stabilas? Pēc kaut kā tāda nedrīkstētu raudzīties neviena laulātā pāra attiecībās. Jo tieši sajūta, ka allaž atkārtojas viens un tas pats, nav neviena jauna izaicinājums, nogalina vissiltākās attiecības divu cilvēku starpā. Vislielākā māksla – būt savai otrai pusītei par patīkamu pārsteigumu visa mūža garumā.”(328)

Attēls te.