Liza Fenvika Nams Kornvolā

Piedošana un mīlestība

Šajā stāstā ritēja vairākas līnijas – ne tikai sižeta līnijas, bet arī emociju mākoņu miglas, notikumu virknes, varoņu dzīvesstāstu un jūtu līknes un vēl citas. Gribēju jau skaitīt, bet, šķiet, sanāk nebeidzami daudz. Tā jau ir arī dzīvē – šīs līnijas izliecas, maina savu virzienu, krustojas, pārklājas, apraujas un pa retam iet paralēli – šķiet, kad starp diviem cilvēkiem valda mīlestība. Turklāt šo līniju ir neizmērāmi daudz un tās nepārtraukti mainās.

Dažas līnijas šajā stāstā varētu būt: Medijas dzīve (īpaši – sirdsmiers un mīlas fronte), Medijas attiecības ar pameitu Hannu un pašas Hannas iekšējās pasaules un izturēšanās pārveidošanās, pagātnes noskaidrošana un piedošana. Patiesībā jau viss nav tik skaidri kā te uzrakstīts. Ne gluži tik skaidri, ne šiem vārdiem un vēl ar milzīgu gūzmu emociju. Varoņi ir sevis un sava sirdsmiera meklējumos. Meklējumos, kuros nākas pazaudēt veco sevi, lai varētu atrast jauno sevi.

Izskatās, ka šī grāmata mani rosina uz filozofiskām pārdomām. Tas, protams, ir labi un grāmatai – apsveicami. Taču, runājot par to, kāda šī grāmata bija un ko tā man deva, un to, ko es no tās gaidīju un domāju saņemam, – tās ir divas diezgan dažādas lietas. Es nesaku, ka tas ir slikti. Un vispār šobrīd nerunāju konkrēti par šo grāmatu, bet par grāmatām vispārīgi. Tas, manuprāt, ir kaut kas paradoksāls – tāds kā neparasts brīnums – tas sajūtu, emociju un domu kopums, kas saistīts ar grāmatām un konkrēti atšķirība vai pa retam sakritība – tas, ko mēs no kādas grāmatas sagaidām, un tas, ko saņemam.

Filozofijas kvota vienai recenzijai ir aizpildīta, ja ne jau pārsniegta; būtu tā kā jāķeras pie pašas grāmatas raksturošanas.

Par šo grāmatu es nevaru teikt – patika vai nepatika. Nebija pat pa vidu. Drīzāk kaut kur ārpus šim robežām. Un, manuprāt, neparasti romantiskai grāmatai – lika domāt, filozofēt, pārdomāt savus uzskatus.

Divi akmentiņi autores dārziņā. Pirmkārt, Hannas, galvenās varones pameitas, rakstura pārvērtības, manuprāt, bija pārāk straujas un nepamatotas. Otrkārt, tas dzimtas noslēpuma/spoka biedējošā sižeta pavediens nebija simtprocentīgi izstrādāts. Bet, tā kā šis nav kriminālromāns vai trilleris un tā nav galvenā sižeta līnija, tas ir piedodams.

Noslēgumā atgriežoties pie filozofijas, man patika autores rakstītais pateicībās: “Jebkurš stāsts jau ticis izstāstīts un man iespējams paust tikai personīgo skatījumu uz to.”

Izsevusi izdevniecība Zvaigzne ABC.

Dace Judina Tik vienkārši

Noziegums un dzīve, un mīlestība

Laikam jau šī grāmata ir jāuztver kā triloģija. Tomēr pat tad šķiet, ka daļas ir pārāk atšķirīgas, lai tās varētu nosaukt kādā vienā vārdā, jo atšķirīgā ir daudz, bet galvenais – katrā daļā ir citāda noskaņa.

Trīssimt ar pusi lapaspuses izlasīju vienā dienā. Divsimt no pirmās daļas, tad vēl tālāk gan tāpēc, ka grāmata aizrāva, gan tāpēc, ka gribēju atkalredzēšanos ar vienu pirmās daļas varoni. Otrajā daļā to tā arī nesagaidīju. Ne varoni, ne viņa un galvenās varones simbiozi un tās noskaņu. Velns! Nu neko darīt, lasīšu tālāk; pēdējā daļā noteikti būs viņu atkalsatikšanās, jo to autore bija pateikusi. Tomēr šī atkalsatikšanās… nebija tāda, kādu es to būtu gribējusi redzēt. Ne arī pēc tam notiekošais.

Sauciet mani par romantiķi, bet ak, kā es gribēju atpakaļ to noskaņu, to kaisli… mīlestību… to spēku, ar kādu varoņu dvēseles un viņu morālās un fiziskās būtības sadūrās. Tā nebija tikai fiziska, seksuāla pievilkšanās, tā nebija rakstura un personības pievilkšanās, bet gan garīgā, dvēseles pievilkšanās. Tas, kas bija starp Dani un Māri trešajā daļā, bija peļķe salīdzinājumā ar pirmās daļas okeānu. Pirmā daļa mani… dziļi aizkustināja.

Bet dzīvē viss iet uz priekšu, viss mainās.

Otrajai daļai bija pavisam cits stils. Pavisam cita doma, mērķis. Izmeklēšana šķita reāla. Tikai tik daudz negulētās stundas un pēc tam operatīvs darbs bija mazliet… pārcilvēciski. Varoņi gan dzēra arī nenormāli daudz kafijas, šķietami pārtiekot tikai no tās, tomēr miegs? Un kādēļ vainīgas noliedza savu vainu? Vai tas bija pēdējais salmiņš, pēdējā iespēja uz maigāku sodu? Protams, katram galvā savi tarakāni, bet vainīgais bija mazliet neloģisks.

Iespējams, tāds bija autores mērķis – parādīt, ka ar šādu mazu blefu var radīt aizdomas, iesist mazu plaisiņu cilvēka pārliecībā, kas vēlāk ar izplānotu un apdomīgu rīcību var tikt mainīta par 180 grādiem. Jo, lai gan biju pārliecināta, man radās šaubas.

Trešā daļa man likās… kaut kāda – nekāda. It kā visa par daudz, bet kaut kā par maz – pietrūkst. Pirmajā daļā – Māris un mīlestība, otrajā daļā – Osis un izmeklēšana, bet trešajā – tas viss un vēl mazliet. Tā kā samiksēts viss par daudz. Tomē trūka kaut kāda nosacīta miera un saskaņas.

Tagad pievērsīšos grāmatā aktualizētajām problēmām, kas saistītas ar kriminālistiku, noziegumiem un to sodīšanu. Pirmkārt, nāvessods. Jautājums, vai to vajag vai nevajag Nu, tāds bija jautājums pirms kādiem divdesmit gadiem. Šis reizē smagais un trauslais temats.

No vienas puses, tā ir vainīgā sodīšana. Tas, protams, ir galve… Galvenais. Vai TAS ir galvenais? Kā tad ar cietušo un tā tuviniekiem? Patiesības atklāšanu? Taisnīgu tiesu? Žēlsirdību un humānismu? Nozieguma un visa procesa atspoguļošanu sabiedrībā? Kas noziegumā ir galvenais? Te jau sākas cita diskusija…

Bet tomēr – ir divi nozīmīgi aspekti, kas attiecas uz vainīgā sodīšanu – nāvessods kā soda mērs un nāvessoda izpildītājs. Ja nāvessodi tiktu izpildīti, tad varētu sākties tāds kā domino efekts.

Nozīmīgs jautājums ir: kā pateikt, ka kāds ir pelnījis nāvessodu un kāds cits nav. Zobu pret zobu, dzīvību pret dzīvību? Tas nebūtu līdz galam godīgi, piemēram, pašaizsardzības nolūkos kādu nogalinot, nenogalinot, bet nodarot citus nežēlīgus noziegumus vai nogalinot vairākus cilvēkus. Bet ar noziegumiem saistītie jautājumi jau vienmēr ir strīdīgi. (Visi jautājumi ir strīdīgi. Tāpēc jau tie ir jautājumi.)

No otras puses, cietumu uzturēšana taču maksā naudu. Ja cilvēks nav labojams… Bet kurš to izlems? Kurš to spēj, drīkst un var izlemt? Un grib?

Vislabāk būtu, ja mēs dzīvotu pasaulē, kur šāds jautājums nav aktuāls, taču līdz tam laikam vēl tālu – tik tālu kā līdz zemes malai.

Otrkārt, visi šie daudzie un smagie noziegumi tik īsā laika periodā. Grāmata ir fantāzija. Pat autobiogrāfija un biogrāfija ir kaut kādā mērā fantāzija. (Varbūt viss ir fantāzija?) Tomēr pēc autores teiktā un atsauksmēm grāmatā saprotams, ka grāmata ir arī reālo notikumu spogulis. Vai tā tiešām varēja būt? Ja jā, tad šī autores doma varētu sniegt reālu skaidrojumu: Latvijai milzu paātrinājumā nācās izdzīvot visas negācijas, kuru risināšanai citām valstīm bijis daudz ilgāks laiks.

Cilvēka dzīve ir sarežģīta, grūta, nogurdinoša, un tomēr tajā ir arī mīlestība, kas ievieš līdzsvaru. Tas tad arī varētu īsi raksturot šo grāmatu.

Izdevusi izdevniecība ZvaigzneABC.

Dace Judina Dīvainais Līgovakars

Īstā noskaņa karstas vasaras sākumam – latviešu detektīvromāns ar vēstures un romantikas piesitienu

Jāsāk ar to, ka šī ir sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” otrā grāmata. To pamanīju tikai vēlāk. Šo kļūdu labošu un noteikti izlasīšu arī pārējās sērijas grāmatas, jo… bija labi.

Īsam ievadam jāsaka, ka pilnīgi subjektīvi man šī grāmata nedaudz atgādināja Lindas Nemieras kaķa lāsta sēriju. Ne gluži grāmata, bet manī esošā sajūta, to lasot. Ne tāpēc, ka būtu diži līdzīga; galvenokārt tā noskaņa un tas, ka abas ir latviešu autores. Mans salīdzinājums šeit ir kā kompliments, jo kaķa lāsta sērijas grāmatas ir vienas no manām mīļākajām.

Spēcīga, patstāvīga, gudra un jauna sieviete centrā. Plašs draugu un paziņu loks, kas gribot negribot ieskauj. Mūsdienu un pagātnes notikumi un noziegumi. Mazliet humora un maziet bailīgas nodrebināšanās. Un dažas sirdspuķītes, kas maisās pa kājām.

Nu ja, mīlestība, pāri un cauri visam, mīlestība. Tā laikam ir lielākā gan prieku, gan nelaimju cēlonis. Bet ko nu bez tās?

Romāns gan nav tik daudz par mīlestību. Arī citas dziļas un gudras domas tur neatradu, pat ja tādas tur bija un lasītājam bija paredzēts tās uzķert un izgaršot savās pārdomās. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad atrast jau kaut ko atradu, bet tā kā tas man šobrīd nav aktuāli, tad neizgaršojot noriju. Grāmatā bija daudz kā cita, ko izgaršot. Un vēl (atkal) par to mīlestību – priecājos, ka tā tur bija un ka tā bija tieši tāda – mērenā daudzumā, bet vajadzīga.

Vēl tikai jāpiemin fakts, ka izlasīju dienas ar pusi (pat mazāk) laikā. Bija ārkārtīgi interesanti. Paldies autorei!

Attēls no ZvaigzneABC

Nora Ikstena Mātes piens

Māra un Laima, nevis Jēzus

(Ar to domājot spēcīgas latviešu sievietes)

Mazliet neērti – ne tikai padomju subjektīvā vēsture un cilvēku dubultdzīves, bet arī sarežģītās mātes un meitas attiecības – un cilvēku attiecības kā tādas. Man šī grāmata ir atkāpe no ierastās fantāzijas literatūras, kur galvenais varonis ir vienīgais pasaules un cilvēces glābējs. Šeit katram ir sava loma cilvēcē, pasaulē un vēstures veidošanā – citam lielāka, citam nozīmīgāka, citam neizsīkstoša vai nebeidzama, citam pārējo acīm slēpta, citam pārējo acīm vienkārši neredzama, citam tāda, kuras beigas un devumu pats nemaz nepiedzīvo – bet sava loma ir. Šis romāns un mana dzīves pieredze man liek domāt, ka ir. Visiem ir.

Lasot šo grāmatu, domāju par daudziem tās aspektiem – gan vispārīgiem, gan personiskiem un subjektīviem. Tie veidos manu grāmatas recenziju.

Mīlestība un naids, kas mijās. Esmu atbildīga savam vecumam, tāpēc ļoti nosodīju mātes rīcību – vai tās trūkumu – attiecībā uz savu bērnu. Man gan nav tiesību spriest par citu dzīvēm, taču tas, kā meitai bija jādzīvo, gandrīz vai jārūpējas par savu māti, jāredz tas, ka māte brīžiem negrib dzīvot, tad brīžiem atkal grib – beigās meitai bija tik daudz cerību, nepiepildītu cerību. Man tas nešķita…

Kā? Labi? Pareizi? Godīgi un taisnīgi? Šoreiz lai jau nu paliek, visi zinām, ka dzīve ir netaisnīga, smaga un grūta.

„Es pati sevi šūpināju. Manas šūpoles nekustināja māte. Es pati tās kustināju.”

Dzīve un pārmaiņas. Gadi –šajā grāmatā aprakstīti gadi, divas desmitgades. Man šķiet, tas ir iekšējs spēks un māksla, uzrakstīt grāmatu par vairākām desmitgadēm, tāpat kā par dažām stundām.

Vēsture. Sabiedrības un varas pārmaiņas, kā arī Latvijas un pasaules vēsture fonā mātes un meitas attiecībām? Nē, tas nav tikai fonā. Tas ir – dažbrīd šķiet – visa centrā, pats galvenais. Ieguvu ne tikai ieskatu vēsturē, bet arī reālām emocijām pilnu ieskatu vēsturē.

Sāpes. Un nolemtība. Būris jau atbrīvojās, jā. (Runājot romāna metaforās.) Bet vai mātes dzīve nepagāja velti, gaidot sapņaino brīvību un slīkstot murgainajā realitātē? Nē, laikam jau ne. Visam sava loma. Bet sāpes, ak sāpes!

Un beidzamais –personīgais. Nevarēju nedomāt par savu māti. Mammu. Ka mīlu viņu. Ar visiem cilvēciskajiem trūkumiem, kas varbūt nemaz nav trūkumi, bet cilvēka individuālās un unikālās īpašības.

Spēcīgi. Kā dzīve pati. Tad jau jāsaka: labs attēlojums – īsts attēlojums.

Izdevusi izdevniecība Dienas Grāmata. Attēls no izdevniecības mājaslapas.

Cassandra Clare Lord of Shadows

Mīlestība un sāpes, un draudzība

In agony, to the Earth – and Heaven. – Alan Edgar Poe

The difficulty is not so great to die for a friend, as to find a friend worth dying for. –Homer

When you strike at a king, you must kill him. – Ralph Waldo Emerson

Kasandra Klēra ir radījusi pasauli. Kasandra Klēra un viņas lasītāji ir radījuši pasauli. Īstu. Īstu pasauli ar nereālām būtnēm, jauniem likumiem, reālu politiku, neparastām sugām, brīnumainām vietām, neaprakstāmām dimensijām, reālos stereotipos balstītiem aizspriedumiem, citādu filozofiju, senu aristokrātiju un šķietami spēcīgu demokrātiju, maģisku draudzību un mirstīgo mīlestību.

Shadowhunters grāmatās ir viss mums pazīstamais un pierastais un vēl vairāk – arī tas, par ko sapņojam, bet nevaram iegūt šajā pasaulē.

Šīs grāmatas par Shadowhunters ir vesela pasaule. Pat vēl labāk – mūsu pasaule, tikai tajā ir kas vairāk, kaut kas, ko fantāzijas lasītāji šķietami vēlas. Šķietami, jo, lai gan lielākā daļa fantāzijas lasītāju gribētu padzīvot vai pat dzīvot šajās izdomātajās pasaulēs, vislielākā daļa izvilktu labi, ja stundu. Bet šie stāsti taču ir par cilvēkiem – un cilvēki – mēs – esam stipri. Vai arī tā ir tikai ilūzija?

 

In old days, they had hunted giants and monsters. Now they were hunting the Blackthorns.

Džuliana un Emmas cīņa pret Riders of Mannan. Divi pret četri. Turklāt tie četri ir… SPĒCĪGI… Tie nostāsti taču nav par tukšu gaisu… Jo, loģiski domājot, – tas bija neiespējami. Taču viņi to paveica – nogalināja vienu no gadu tūkstošus veciem cīnītājiem. Tāpēc es apsvēru dažus iemeslus, kāpēc tā tomēr varēja notikt.

  • Tas viss tomēr ir tikai uzpūsts mīts. Un, tā kā neviens līdz tam brīdim nebija uzdrošinājies to pārbaudīt, visi ticēja jātnieku neuzveicamībai.
  • Emociju spēks. Pirmkārt, ģimenes pieminēšana. Ģimene Blackthorniem ir svarīgāka par visu. Otrkārt, Emmas un Džuliana emocijas jau bija tikko kā sakāpinātas.
  • Parabatai spēks + viņu mīlestība, kas parabatai padara vēl spēcīgākus.
  • Cortana
  • Pārliecība. Viņiem tā noteikti ir.

 

You ruin your soul to serve a greater good

Džulians ir diez gan fucked up tēls. Viņš ir uzaudzinājis 4 bērnus, uzturējis institūtu un cīnījies ar aizliegtas mīlas mokām, zaudējis vecākus, gadiem nav saticis savu vecāko brāli un māsu un piedzīvojis karu. Un viņam ir 17. Medīt un nogalināt dēmonus – tas ir sīkums.

Bet ir vēl kas. Vai viņš ir salūzis? Vai viņš nespēj ļaut visam šim savam darbam aiziet vējā? Vai patiešām izmisīgi nespēj ļaut aiziet vēl kādam tuvam cilvēkam? Jo šajā grāmatā atklājas vēl kāds aspekts Džuliana personībā – viņš var būt savtīgs, agresīvs, neapdomīgs, izmisīgs un riskants, lai izglābtu sev tuvos, nedomājot par visu pārējo pasauli.

 

Kā viņi – galvenie varoņi – pamanās iegūt tik daudz (un turklāt vēl ietekmīgu) personu simpātijas un palīdzību?!? Tas taču ir neticami, ka citi riskē ar savām dzīvībām vai pat ar savu mīļo dzīvībām, lai palīdzētu Blackthorniem. Magnus Bane, Jia Penhallow, Robert Lightwood, Gwyn ap Nudd – tie ir slaveni, ietekmīgi, spēcīgi personāži, kuriem ir, ar ko riskēt. Un, palīdzot Blackthorniem, viņi riskē ar daudz ko.

Es tikai nesaprotu, kā gan tas nākas? Vai tas ir īstas draudzības un mīlestības vārdā? Vai varbūt tas ir taisnības vārdā? Viņi cīnās par taisnību pasaulē, un tā nu ir sagadījies, ka Blackthorni arī. Ir gan jāpiebilst, ka, līdz ar šiem līdz nāvei lojāliem draugiem, varoņi iegūst arī līdz nāvei un vēl pēc tās ļaunus un atriebīgus ienaidniekus. Ar gāzi grīdā debesīs un ellē.

The wound is the place where the light enters you.

Vai arī – tā ir vieta, kur rodas tādi kā Malcolm Fade. Un tas, kas notiks ar kādu pēc dziļa ievainojuma, nav tikai paša varoņa ziņā. Un šajā grāmatu sērijā ģimenes un draugu atbalsts ir brīnumains.

Šie varoņi (arī TMI un TID) nojauc rasu barjeras. Nu, jā, tādām nemaz nevajadzētu pastāvēt, bet, atzīsim godīgi, mēs – cilvēki – gan ēnu mednieki, gan cilvēki īstenībā – esam pie tā pieraduši. Un pieradums var pārtapt bailēs no pārmaiņām, kas pārvēršas izmisīgā un agresīvā cīņā pret tām. Atgriežoties pie grāmatas, ne tikai mēs, bet arī Clave ir pilns ar aizspriedumiem, taču šie varoņi iet pāri visam mīlestības un draudzības vārdā.

“Some faeries are good, some are bad, like anyone,” said Kit. “But that might be too complicated for Clave.” – “It’s too complicated for most people,” said Ty.

Like the Clave, it is an organization that has a cancer in its heart. Some of the body is sick and some healthy. Our mission is to discover a way to kill the sickness without killing all of the body.

 

“We are Shadowhunters,” Jace said. “You’ll find that the crisis is never over.”

Njā. Gandrīz visās Shadowhunters grāmatās valda krīze, karš vai dažādas nesaskaņas. Lai gan tās ir fantāzijas grāmatas par dēmonu medīšanu, vilkačiem, vampīriem un citām maģiskām būtnēm, politikas un reālu problēmu tajās ir krietni vairāk nekā ne-fantāzijas ya grāmatās.

Par Fair folk. Fejas nevar melot. Tas vien jau pasaka, ka viņi ir… citādi. Nevaru izdomāt labāku vārdu, kas sevī apvienotu visas feju īpašības un atšķirības no cilvēkiem. Turklāt melnmatains un melnacains vīrietis ir mana sapņu puiša tēls (šobrīd). Un vēl mainīga matu krāsa un divkrāsainas acis – mmm. Gluži kā pasakā.

Wine that tasted the way rubies looked

The music of the wind and stars

“So many lies in just three words,” she said. “And he did not even say ‘I love you’.”

“who betray a heart given into their keeping”

“But it might not matter,” said Ty. “In which case I would have failed. And I rather no one knew.”

Šos vārdus es ļoti, ļoti varu attiecināt uz sevi. Tiberius ar šo izpelnījās manas simpātijas. Taču dēļ tā, ko viņš teica pēc tam: “Tas nekas, ka Kits zina,” es kļuvu greizsirdīga. Es arī ļoti vēlētos, lai man ir kāds, kuram es varētu stāstīt visu, kāds, kuram es uzticētos un neuztrauktos, ja šis kāds redz manas neveiksmes.

Bet viss ir ok, kamēr es varu sajust šīs jūtas un daudzas citas grāmatās caur to varoņiem.

Beigas. Pareizāk sakot: BEIGAS!!! Domājot par Livvy, man prātā nāk Half Lost beigas. Lai gan tēli, sajūtas un notikumi ir dažādi, mani abos gadījumos pārņēma līdzīgas jūtas – šoks un skumjas.

“Lord of Shadows” beigas bija iespaidīgas. Kasandra Klēra visu lielāko action atstāj beigām.

tda2
Kolāža Lord of Shadows

 

Izdevusi izdevniecība Simon&SchusterAttēli no interneta resursiem.

Cassandra Clare The Bane Chronicles

Laikam jau gaidīju ko grandiozāku, bet bija labi.

Trust. It is like placing a blade in someone’s hand and setting the very point to your heart.

Never been romantic, don’t know what love means,

But I know I dig the way you’re wearing those jeans.

Tā dziesma bija forša.

2,5 lpp ar “Alekss gatavo kafiju” – interesanti, kā aizpildīt lapas.

Tā vieta, kur Magnusam un Aleksam bija saķeršanās ar kabatu zagli un filmu menedžeri (vai kaut ko tamlīdzīgu) bija super! Smieklīgi, asprātīgi un eleganti, un malec! Ņammm!

Manai gaumei prasījās vairāk Magnusa un Aleksa stāsti un mazāk visa pārējā. Un Rafaela stāsts izpelnījās manas simpātijas.

Had a tongue as sharp as his teeth

the bane cronicles
Kolāža The Bane Chronicles

Izdevusi izdevniecība Walker Books. Attēli no interneta resursiem.

 

Cassandra Clare Tales from the Shadowhunter Academy

Autori: Cassandra Clare, Sarah Rees Brennan, Maureen Johnson, Robin Wasserman.

“Welcome to Shadowhunter Academy.”

Šis nav kā Cūkkārpā. Nemaz. Un tāpēc arī labi, – jo citādi. Tātad. Diezgan “nolaista” skola, jauna un nepieredzējusi vadītāja… bet ēnu mednieki! Tas visu padara aizraujošu un ļauj pat man piemiegt acis uz melni ķēpīgām un glumām kopmītņu istabiņas sienām un beigtām žurkām nestrādājošās vannasistabās.

I love you unconditionally, his mom had said, once or twice, when he was younger. That’s how parents love. I love you no matter what. People said things like that, without thinking of potential nightmare scenarios or horrific conditions, the whole world changing and love slipping away. None of them ever dreamed love would be tested, and fail.

Īpaši mani apstādināja pēdējais teikums. Varbūt tāpēc, ka īsti nesapratu to gramatiski un vēl joprojām neesmu droša. Mani šis teikums ļoti saista. (Iespējams, tāpēc, ka esmu perfekcioniste un nevaru likties mierā, to precīzi neizpratusi. Iespējams, tāpēc, ka tajā ir cilvēces skumjā, bet īstā būtība.)

“Don’t tell me about what I must, Julie,” he said coldly. “I must inform you there are werewolves worth a hundred of your and Jon’s Shadowhunters asses. I must say that I am sick to teeth of you insulting mundanes and telling me I’m your special pet exception, as if I want to be the pet of people, who bully kids younger and weaker than they are. And I must tell you, you’d better hope this Academy works out and mundanes like me Ascend, because from all I can see of you, the next generation of Shadowhunters is going to be nothing without us. ”

Simon took a deep breath, absorbed the disappointment, and said: “I don’t want things to go on as they were. I want things to change.”

Oh. Saimons nu gan rauj vaļā. Dziļi un spēcīgi. Nākamais konsuls?

“I don’t remember hell all that well,” Simon said. “But I recall it was nicer than this.”

Shadowhunters and Downworlders

Tas izklausās tik labi kopā. Un ja vēl tur pieliek vārdu ‘‘sadarbība’’, bet pa vidu ‘‘mīlestība’’, vispār iznāk perfekti.

“And you may have heard: Lovelaces are quitters.”

Skumji, ja zin TID varoņus.

Taču, runājot par ēnu mednieku dzimtām, ir tik aizraujoši uzzināt par to īpatnībām, izskata atpazīšanas zīmēm, slavenākajiem dzimtu pārstāvjiem.

Runājot par visu šo ēnu mednieku sēriju, tā ir vesela pasaule. Ar cilvēkiem, īpašām sugām, reālu un nereālu ģeogrāfiju, maģiju un cilvēciskām jūtām. Tā ir tik izstrādāta. Tajā ir mazi sīkumi, kurus atceries, kurus vari viegli sākt uztvert kā reālus un īstus. Grāmatas – tās tikai nāk klāt – gan ar jauniem, gan jau labi pazīstamiem un iepazītiem, un iemīlētiem varoņiem. Un tas neapnīk.

Maybe, he thought, you couldn’t know how much going away had changed you until you tried to go home.

 “Maybe not everyone listens to stories like you do,” Matthew said from across the room. “Not everyone learns.”

“Have you never seen a movie? Read a comic book? That’s how it starts – just a little temptation, just a little taste of evil, and then bam, your lightsaber turns red and you’re breathing through a big black mask and slicing off your son’s hand just to be mean.”

Saimon – nākamais konsuls 2. Komiksos ir patiesība.

His eyes were practically cartoon hearts.

Magnus had, for several moments, believed that the only possible explanation was that the whole family was drunk. Now he was coming to a much worse conclusion.

“I couldn’t help but notice that the baby is blue,” Robert said. “Alec’s eyes are blue. And when you do the”—he made a strange and disturbing gesture, and then made the sound whoosh, whoosh—“magic, sometimes there’s a blue light.”

Magnus stared at him. “I’m failing to see your point.”
“If you made the baby for yourself and Alec, you can tell me,” said Robert. “I’m a very broad-minded man. Or—I’m trying to be. I’d like to be. I would understand.”
“If I made . . . the . . . baby . . . ?” Magnus repeated.
He was not certain where to start. He had imagined Robert Lightwood knew how babies were made.
“Magically,” Robert whispered.
“I am going to pretend you never said that to me,” said Magnus. “I am going to pretend we never had this conversation.”
Robert winked, as if they understood each other. Magnus was speechless.

Vai tik atdalītā citāta dēļ, kas daudz biežāk ir redzams bez nekā ar turpinājumu, es arī tā nepadomāju…

Ballīte bija tik forša! Un Aleksa komunikācija ar Liliju bija super!

“What is Brangelina? It sounds like a demon.”

There had been lovers willing to die with him, but nobody had ever been willing to swear to live with him every day for as long as they both had to live.

“She always tries to do what’s right, and she never lets anyone else tell her what right is.”

Clary and Simon continued to stare judgmentally. It made Simon very happy. Judging people together was an essential part of best friendship.

“You think you’re hilarious, don’t you?”

“Seriously, Jace, what is wrong with you?’’ That seemed a very reasonable question to Magnus.

That’s who they were, and Simon realized that, inexplicably, he wouldn’t have it any other way. For better or worse, these were his friends. It was almost like family, Simon reflected. You didn’t necessarily like them all the time, but you knew, push come to shove, you’d defend them to the death.

Šeit neiet runa par draugiem, bet par cilvēkiem, ar kuriem – vairāk vai mazāk – esi spiests būt kopā. Klasesbiedri nē. Pirmkārt, klasesbiedri nav gluži tas pats, kas stundu un kopmītņu biedri. Otrkārt, klasesbiedri nav gluži tas pats, kas cīņu pret dēmoniem biedri. Treškārt, manas personiskās jūtas – nejūtos iederīga kolektīvā.

Man šie cilvēki varētu būt daudzdzīvokļu mājas pagalma draugi. Lai gan arī viņi neatbilst ne pirmajam, ne otrajam kritērijam, dažreiz sanāk iet ārā vēlā naktī un spēlēt spēles ar diez gan striktiem noteikumiem. “You didn’t necessarily like them all the time” – o, jā. Dažreiz tā izved no nerviem, dažreiz viegli krīt uz nerviem, dažreiz sastrīdamies tā, ka liekas, ka nekad vairs nerunāsim. Taču, nokrītot no riteņa sanāk arī apkaunojoši kopā paraudāt, un, protams, bieži kopā smejamies.

Someone you would die for and kill for without second though, because he was family.

Hmmm. Bez jebkādiem mīkstinājumiem – ne tikai mirtu kāda tuva cilvēka dēļ, bet arī nogalinātu viņa dēļ. Tas man patīk.

sh a
Kolāža Tales from the Shadowhunter Academy

Par kolāžu. Jā, es zinu, ka Katarinai Losai(Catarina Loss) ir zila āda un balti mati – bet sieviete fotogrāfijā gluži vai izstaroja Katarinas tēlu. Un man ir grūti uztvert viņu ar zilu ādu. (Nekādas diskriminācijas, tikai nevaru atrauties no pierastā šajā gadījumā.)

Tātad – Shadowhunters faniem patiks. Man patika.

Lai tik viņu piedzīvojumi turpinās!

Izdevusi izdevniecība  Walker Books. Grāmatas vāks no izdevniecības mājaslapas, attēli kolāžā no interneta.

Cassandra Clare Lady Midnight

Mīlestība un meli

Mīlesstība un meli –  kaut kā sanāk, ka abi vārdi sākas ar vienu un to pašu burtu. Arī anglisiki: love, lies.

Manuprāt, grāmatā figurē šie divi vārdi; visdažādākajās to izpausmēs.

Mīlestība. Mīlestība ģimenē, starp brāļiem un māsām, draudzība, parabatai, nemirstīga mīlestība, kuras dēļ darīt visu, neatļauta un iznīcinoša mīlestība, beznosacījumu mīlestība.

Every story is a love story.

Meli. Vēlot labu, cenšoties pasargāt, ticot mīlestībai, mazi, bet ne nenozīmīgi un lieli, visu iznīcinoši meli, neuzticība.

“Not to trust,” said Mark.

Grāmatā ir viss. Un vēl vairāk.

Notikumu bija daudz. Personu bija daudz. Lappušu bija daudz. Laika periods, kurā izlasīju grāmatu, bija ilgs. Bija daudz mīlestības un melu, kā jau teicu. Bet kā bija maz?

Maz bija ikdienas, vienkāršības un viegluma.

Visi varoņi bija daudzpusīgi. Vienubrīd es kādam jutu līdzi un skumu par tā sāpēm, bet jau nākamajā mirklī ienīdu. Protams, nekas jau nav tikai balts vai melns, tikai labs vai slikts, bet tā ir vieglāk – dzīvot, domājot par cilvēku kā par viegli izprotamu, vienveidīgu un vienkārši iedalāmu. Un, ja cilvēks tomēr cenšas dzīvot šādā vienkāršā pasaulē, tad kaut kad atklāsies citu un arī viņa paša dažādās puses – gan tumšās, gan gaišās, atklāsies cilvēku nenoteiktība un tas, ka tos nevar viennozīmīgi iedalīt kādās grupās. Katrs ir unikāls, un šī neatkārtojamā unikalitāte veidojas no bezgalīgi daudziem un bezgalīgi dažādiem apstākļiem.

“Everyone is more than one thing,” said Kieran. “We are more than single actions we undertake, whether they be good or evil.”

cali

Atgriežoties pie mīlestības un meliem, man šķiet, ka tā ir pati sliktākā kombinācija, kāda vien var būt.

tda1
Kolāža Lady Midnight The Dark Artifices Cassandra Clare

The stars will go out before I forget you, Mark Blackthorn

Izdevusi izdevniecība Simon&Schuster. Grāmatas vāks no izdevniecības mājaslapas, attēli kolāžā no interneta.

Cassandra Clare City of Heavenly Fire

Sunset and blood and fire

Nobedzošā TMI sērijas grāmata. Ko par to domāt? Visu, ko vien var iedomāties.

Asinis un mīla.

Take London, my love, and turn it all to blood.

Nodevība un uzticība.

The Queen wondered idly if he thought of the two of them the way she did: lovers who, even while embracing, each held a knife in other’s back, ready to stab and to betray.

Gaisma un tumsa. Eņģeļi un dēmoni. Sākums un beigas. Vai varbūt… beigas un sākums.

Nu, jā, 600 lpp nevar tā īsi aprakstīt. Satraukums, karš un miers. Vai varbūt – karš. Tikai. Visa dzīve taču ir karš. Karš ar sevi, ar citiem, ar visu. Un neuzvar neviens…

Okei. Sākumu es pat neatceros. Gan tāpēc, ka iesāku lasīt pirms diviem mēnešiem, gan tāpēc, ka tur bija daudz visa kā, nemaz neskatoties uz to, ka visas sešas grāmatas ir nedaudz sajukušas kopā.

Tā kā sākumu neatceros, rakstīšu par beigām. Beigās izveidojās trīs pāri: Klerija un Džeiks, Magnuss un Aleks, Saimons un Izabella. Clave (neatceros, kā sauca latviski) kļuva mazliet, uzsveru mazliet, pielaidīgāki un mazliet, mazliet vairāk ieklausījās, bet vienalga nekas labs nesanāca. Kari ar Valentīnu un Sebastianu ir beigušies, tomēr šķiet, ka briest jauns konflikts.

Everything is about personal relationships.

Beigas bija diezgan smalki izstrādātas, manuprāt. Ar uzvaru karā nekas nebedzas. Ar to viss tikai sākas.

We are so much lovelier, when we fall.

Pēdējās nodaļas nosaukums mani uzrunāja un šķita perfekti atbilstošs. “Call it peace” Sauciet to par mieru. Tāds – sarkastisks.

Ar šo grāmatu gan ēnu mednieku piedzīvojumi nebeidzas. Tikai šo sešu.

Izdevusi izdevniecība Walker Books. Attēls no interneta.

 

Rainbow Rowell Carry on

A fallen supervillian

or maybe two

He shrugs. Half of Snow’s sentences are shrugs.

A vampire who’s afraid of dark, for Crowley’s snake.

Man patika Saimons, Bazs, lasīšana par viņiem un viņu attiecībām.

Penelope –

She’s stupidly brave – it’s the only stupid thing about her.

Don’t say hello, Simon. Because then we w’ll have to say good-bye, and I can’t stand good-byes.

Perfekts trio. Šķiet, ka tas pat pārspēj Hariju, Ronu un Hermioni, bet varbūt tas ir tikai pirmais iespaids. Kāpēc pārspēj? Jo šis trio – Penelope, Saimons un Bazs – šķiet pašpietiekami.

trio

Mani gan kaitināja Agata, bet uztaisīt kolāžu es vēlējos tieši par viņu.

agatha-wellbelove

Par Vatfordu. Cūkkārpu jau nu diez vai kāds pārsitīs, jo pirmā reize tomēr ir un paliek pirmā reize un 7 grāmatas tomēr arī ir kaut kas.

Pieeja buramvārdiem bija interesanta. Ja vārdus atkārto daudz un ar nozīmi vai dažreiz bez tās, tie  kļust par ko vairāk nekā tikai vārdi. Tie kļust par darbībām. Un tas jau nenotiek tikai maģijā, tā ir dzīvē.

Izdevusi izdevniecība St. Martin’s Griffin.

Grāmatas vāks no St. Martin’s Griffin. Agatas kolāža un pēdējā Baza kolāža manis samontētas, attēli no interneta resursiem.