Cilvēki ir kā sīpoli – nav tāda viena kodola, bet ir daudzas nozīmīgas kārtas
Man šķita, ka esmu atklājusi gudrību. Lasot grāmatu par psihoterapeiri, kas iet pie psihoterapeita. Gan galvenā varone pati, gan es, no malas skatoties, redzam, kā viņa uzvedas tāpat kā viņas pacienti. Viņa, tāpat kā viņas pacienti, baidās atklāties, baidās pateikt, kas patiešam ir uz sirds. Viņa, un viņas pacienti tāpat, runā par dažādām lietām, par dzīes netaisnībām, par sāpem, jā, protams, par sāpēm, bet varoņi ļoti reti kad sāk ar kaut ko dziļāku, ar to dziļo domu, sāpi, nožēlu, bailēm, kas sēž mūsos iekšā un ko baidāmies izlaist ārā. Mēs baidāmies ne tikai to parādīt citiem, bet arī pilnā apmērā ieraudzīt paši.
Un tad nu mēs ejam pie psihoterapeitiem, lai “tiktu galā ar stresu darbā un dzīve”, “lai mūsu dzīve uzlabotos, kad mums ir 69, lai 70 gadu dzimšanas dienā nevajadzētu taisīt pašnāvību”, lai tiktu galā ar otras pusītes (ar kuru tu vispār taisījies precēties) aiziešanu no tevis”, bet patiesībā zem tā slēpjas kas cits. “Vēlme samierināties ar dēla nāvi, kas notikusi pirms vairākiem gadiem, un atjaunot labas un jēgpilnas attiecības ar sievu” (un zem tā savukārt vēl dziļāk slēpjas “atļaut sev būt laimīgam, pat ja ir daudz sāpju un vainas sajūtas”), “piedot sev un ļauties cerībai, ka esi pelnījusi labus brīžus”, un “tikt galā ar domu, ka pus dzīve jau ir pagājusi, taču tas nenozīmē, ka tev viss ir beidzies”.
Tad, kad pacienti atklājās un pastāstīja savas visdziļākās sajūtas, man likās: “Aha, tad tāpēc tu īstenībā atnāci uz terapiju.” Un arī terapeitam tā likās. Es domāju: bet kāpēc jūs to nepateicāt jau pašā sākumā? Jūs baidījāties to atklāt? Nu un. Tā jūs tikai tērējat paši savu laiku, tā es domāju. Bet terapeits tā nedomāja. Terapeits tikai pie sevis un, atkarībā no pacienta dažkārt arī skaļi, priecājās par pacienta izaugsmi. Bet man joprojām tas likās kaut kā ne tā. Laika tērēšana. Slēpšanās. No sevis. No citiem. Kāpēc lai tu uzreiz nepateiktu, kas par vainu? Tikai tāpēc, ka tev bail; tāpēc, ka tev sāp? Bet tāpēc jau tu atnāci uz terapiju. Lai to risinātu. Kāpēc tad nepateikt uzreiz?
Tad es savu šķietami loģisko domu gājienu pateicu savai terapeitei/koučam. (Viņa gan ir koučs, bet es pie sevis viņu dēvēju par savu terapeiti. Vispār jāpajautā, kā viņa par to jūtas.) Man mans domu gājiens patiesi likās loģisks. Man tas īstenībā prasīja saņemšanos, jo tas nozīmētu, ka man pēc tam ir jāpasaka, kas ir mana lielā sāpe. Un man šķita, ka puslīdz zinu, kas tā ir, bet īsti negribēju par to domāt un runāt. Tomēr kas jādara, tas jādara. It īpaši, ja esmu pirms tam nometusi tādu emocionālo bumbu ar savu atklājumu. Tā nu es atklāju savas pārdomas.
Un tad mana terapeite pateica kaut ko, ko negaidīju. Viņa teica, ka cilvēki ir kā sīpoli. Ir jānoloba tik daudzas kārtas, lai tiktu līdz vidum, līdz kodolam, bet beigu beigās kodolā jau nemaz nekā liela nav. Tur nav nekāds milzu atklājums. Tur nav nekāda “galvenā sāpe”. Drīzāk tieši pretēji, katra kārta ir nozīmīga.
Viņas teiktais atspēkoja manu šķietami loģisko domu par to, ka, lai arī sāpīgi un ļoti grūti, visgudrāk būtu vienkārši ķerties vērsim pie ragiem.
Un viņa man nejautāja, kas ir mans “kodols”. Un mēs nerunājām par manu lielo sāpi. Es pat tagad īsti nezinu, kas ir tā mana lielā sāpe. Un patiesībā – tādas vienas nemaz nav, man arī ir sīpola kārtas. Un es biju tik ļoti pateicīga par to, ka viņa nejautāja.
Viņa teica, ka tas būtu brutāli tā plosīt cilvēku (sevi), ja vienā no pirmajām sesijām tiktu runāts par to lielo sāpi (lai gan tādas vienas nav, kā jau noskaidrojām). Un es biju viņai tik pateicīga.
Lai nu kā, laba grāmata mani sasniedza īstajā brīdī, un es varēju ne tikai ar sevi, bet arī ar savu terapeiti par to reflektēt.
Mums katram ir jāiemācās maigāk runāt ar sevi. Cienīt savus emocionālos panākumus. Mēs reti kad spējam saskatīt savu emocionālo izaugsmi, bet mūsu terapeiti to redz, un viņi ļoti lepojas ar mums. Mums jāiemācās vairāk lepoties ar sevi.
Mēs paši ar sevi runājam daudz vairāk nekā ar jebkuru citu cilvēku mūsu dzīve, vienīgi sev veltīties vārdi ne vienmēr ir laipni vai patiesi, vai palīdzoši, vai pat pausti ar cieņu. Lielāko daļu no tā, ko sev sakām, mēs nekad neatļautos pateikt cilvēkiem, kurus mīlam vai kuri mums rūp, piemēram, saviem draugiem vai bērniem.
Viens ir tikt vaļā no aprobežojošās domāšanas veida, bet pavisam kas cits ir pārstāt sevi tik ļoti ierobežot.
Biju ļoti atturīga brīdī, kad jādod ceļš triumfam, joprojām vairāk laika pavadot pārdomās par veidiem, kādos esmu izgāzusies, nevis kādos esmu sevi atbrīvojusi.
Mēs esam mūsu grūtību patiesais cēlonis. Un, ja vien mēs spētu nestāvēt paši sev ceļā, notiktu kas pārsteidzošs.
grāmatu dienasgrāmatas 