Mēs visi mīlam sevis izveidotus tēlus, arī sevis paša tēlus
“Divas dažādas pasaules, katrai sava patiesība, taču visam pāri mīlestība…”
Kas vispār ir mīlestība? Cik bieži – un vai vispār – ir tā, ka mīlam otru, nevis mūsu izveidoto tēlu par otru? Manuprāt, vismaz mazdrusciņ to otra, ko mīlam, ir mūsu pašu izveidotais tēls par otru.
Kad tas, kas ir īsts, sāk arvien vairāk nesakrist ar mūsu tēlu, tad sākas grūtības. Kaut kādā mērā tās ir mākslīgas grūtības, jo tās neeksistētu, ja būtu iemīlējuši otru tādu, kāds viņš ir, nevis kādu to redzam un veidojam mēs. Bet tad jau arī šī mīlestība visdrīzāk neeksistētu. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs jau neiemīlējām un nemīlam otru, mēs iemīlējām un mīlam mūsu pašu izveidoto tēlu par otru.
Vai kādu var tajā vainot? Vai tajā var vainot to, kurš no otra savā prātā attīstīja tēlu un iemīlējās tajā? Viņš tikai gribēja, lai ir kāds, kas ir perfekts viņam. Realitātē neviena nebija, tāpēc viņš paņēma reālu prototipu un savā prātā to pielāgoja. Un viņam likās, ka tas var izdoties. Bet prototips nepadevās viņa iztēlei, jo viņš ir dzīvs. Turklāt viņš jau nezināja, kā viņam būtu jāuzvedas, lai būtu tāds kā tēls.
Tai pat laikā tam, kura tēlā kāds bija iemīlējies, arī viņam bija tēls. Tā nu ir 4 dažadas personas, un patiesībā neviens nav iemīlējies īstajās versijās, un neviens nav iemīlējies abpusēji. Patiesībā, īstās versijas nav, un nevis tāpēc, ka mēs nemitīgi maināmies, bet tāpēc, ka mēs paši līdz galam nezinām, kas esam.
Atgriežoties pie tā, kas ir mīlestība. Vai kas tāds maz eksistē? Vai pats šis vārds, jēdziens, termins nav aplams?
Vai tā ir mīlestība, kad tu kādu pieradini, gribi paturēt sev vien, gribi, lai viņš paliek tieši tāds pats un nemainīgs. Tas ir savtīgi un tas ir iluziori.
Kas ir pareizais variants? Kas ir pareizais variants, kā mīlēt? Jādefinē, kas ir mīlestība un ko nozīmē mīlēt. Ja abi to definē kopā un nonāk pie kopsaucēja, tad var mēģināt mīlēt. Mīlēt nevis savā galvā izveidotu otra tēlu, bet mīlēt sevi un neziņu par sevi, mīlēt to, ko otrs mums parāda, mēģinot piebremzēt savas fantāzijas par to, ko otrs mums neparāda, un mīlēt to, kā otrs liek mums justies, varbut neanalizējot, kāpēc tā. Tā var izanalizēt kaut ko nepareizi, jo mēs jau nezinām visas detaļas.
Fransuāza Sagāna paceļ jautājumu, kas ir mīlestība un kā mīlēt. Bet vai uz ko tādu maz ir atbilde?
Bez šaubām, ne jau tāpēc viņa palika, bet vai bez tā viņa paliktu?
grāmatu dienasgrāmatas 