Vai tu māki mīlestību? Vai tu māki dzīvi?
Vai bailes no pārmaiņām ir bailes no tā, ka mums tiks atņemts mūsu es? Mēs zinām, ka iekšējais es nemitīgi mainās. Varbūt mēs ne vienmēr to saprotam, bet tāpat to neapzināti jūtam. Kad tas notiek pakāpeniski, mēs to nepamanām un tikai pēc kāda laiciņa attopamies ar jaunu es. Tad, kad pārmaiņas ir straujas vai tās nenotiek mūsu pašu rīcības dēl, bet gan kādam citam ietekmējot mūs, rodas liela pretestība. Bailes, spītība vai doma, ka tagadējais es ir pagaidām vislabākais un to nevajag mainīt – kas izraisa pretestību?
Bet ne tikai par to. Kas ir mīlestība? Vai tu māki mīlestību? Vai tu vari kādam citam pateikt, ka viņš/a nemāk mīlestību? Vai tu drīksti?
Kur mēs iemācāmies mīlestības modeli? Vai tur ir kaut kāds modelis, pēc kā vadīties? Struktūra, īpašības, rīcības soļi, priekšnoteikumi, fāzes, posmi, labais tonis, pareizi. Vai mīlestībai ir tāds pareizi? Vai ir nepareizi? Pēc visa, kas notiek pasaulē, dažkārt šķiet, ka ir tikai nepareizi.
Vai, lai mācētu mīlēt, ir jāmācās? Vai viss notiks dabiski ar īsto? Vai dabiski ir viegli? Vai tieši otrādi – viegli ir tad, kad tev nerūp?
Vai tu vari kādam teikt: ko tu vispār zini par mīlestību? Un: ko tu vispār zini par dzīvi?
Man liekas, ka to nevar. Katram ir savs pareizi. Un nav tāda universālā pareizi. Nevajag arī, jo tad jau nebūtu jēgas dzīvot, tad mēs visi būtu roboti.
Tomēr nevar arī dzīvot tikai ar savu pareizi. Vajag jautāt un uzklausīt citu pareizi, un varbūt kaut kas no tā rezonēs ar tevi.
Vissarežģītākais ir justies nepieņemtam, nesaprastam un nesadzirdētam. Mums visiem gribas būt pieņemtiem. Mums gribas, lai mūsu pareizi izrādās īstais pareizi. Bez kompromisiem. Taču tieši kompromisos ir skaistums. Dažādībā ir skaistums.
Tāpēc mēs mīlam. Mēs mīlam tāpēc, ka mēs esam dažādi. Un tāpēc mīlēt ir sarežģīti.
Ir tā vērts.
grāmatu dienasgrāmatas 