Pat eņģeļi krīt
Kaut kā sanāca, ka es izlaidu trešo daļu un uzreiz pēc otrās izlasīju ceturto. Nu šo kļūdu laboju.
Centīšos par visu secīgi. Jāuzsver vārds centīšos.
Tātad – Stikla pilsēta. Alikante. Idrisas galvaspilsēta. Hmm… Manī tā nekādas īpašas jūtas neraisīja. It kā – tas, kurš reiz tur bijis, vienmēr gribēs atgriezties. Bet patiesībā jau mājas ir tur, kur ir mūsu mīļie, tur, kur piedzīvotas gan bēdas, gan prieki. Nevis kaut kādā mistiskā burvestību apdvestā vietā tikai tāpēc, ka tā jābūt. Tāpēc Alikante mani īpaši neuzrunāja. Drīzāk biedēja. Ar savu vecmodīgumu, tehnoloģiju trūkumu. Un Dēmonu torņu Zinšu uzlaušana manu uzticību nebūt nepalielināja.
Runājot par mājām, es, lasot šo grāmatu, nejutos līdz galam īsti omulīgi. Ja runājam par iepriekšējām grāmatām un ceturto, tad Klerijai bija, kur atgriezties, patverties. Mājas. Institūts vai Saimona mājas. Bet šeit – tikai Stikla pilsēta. Stikls pats par sevi jau nav nekas silts un mājīgs.
Protams, šo un iepriekšējo rindkopu var neņemt vērā, un varbūt tieši tas dažiem patīk vislabāk, bet, lai nu kā, es tomēr esmu tāds cilvēks, kuram patīk justies omulīgi. Briesmas arī ir vajadzīgas, bet pēc tam… man vajadzētu ērtu māju sajūtu. Ne gluži „Ilgi un laimīgi”, bet tādu siltumu un mieru sirdī.
Bet šajā grāmatā par mieru nav ne runas. Karš. Lai gan tas ilga vien desmit minūtes, gaidas un gatavošanās bija pamatīgi. Un man patīk tā ideja par Nefilimu un Pazemiešu apvienošanos. Ēnu mednieki, Mēness bērni, Nakts bērni, Lilitas bērni un Fejas. Tāds spēks. Iespaidīgi. Lai gan tas nebija uzsvērts, nebija galvenais, mani aizķēra. Nefilimu un Pazemiešu apvienošanās.
Lasot šo grāmatu, kā arī citas, es atkal aizdomājos par to, ka… Tik daudz ko.
Bet par lietu. KĀPĒ C IR JĀLIELĀS, JĀRUNĀ, JĀIZKLĀSTA SAVI PLĀNI, JĀTĒRZĒ AR IENAIDNIEKU PIRMS TU VŅU NOGALINI??? Okei, es to saprotu no gūstekņa puses – ja tavs gūstītājs runā pirms viņš tevi nogalina, tev ir iespēja izbēgt, glābējiem ir iespēja ierasties, bet no ļaundara, slepkavas puses tas ir tik šausmīgi bezatbildīgi. Bet tā jau laikam ir. Cilvēki ir tik jūtām un emocijām, un domām – nesaprotamām – pārpilni.
Bet par šo pašu lietu – Džeiks diezgan labi tika galā ar Džnatanu-Sebastjanu. Tas nu patiešām ir apsveicami, un viņa sarkasms – tas tomēr kaut kur noder.
Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka savā iepriekšējā dzīvē Alekss ir bijis vecene, kas turējusi deviņdesmit kaķus un allaž bļāvusi uz kaimiņu bērniem, lai tie aizvācas no viņas mauriņa?
Skumji maz melec. Bet…
Nožēla ir tik bezjēdzīgas jūtas. Vai tu man nepiekrīti?
Ak, un kā vel! Tikai… to ir grūti izskaust. Lai vai kā, domāju, ka arī Magnusam, dzīvojot astoņsimt gadus, ir par ko nožēlot. Lai cik sen tas arī būtu noticis.
Nevienu nemēdz ienīst tik stipri kā to, kas tev kādreiz bijis dārgs.
Laikam jau tā ir.
Jābeidz uz šādas skumjas nots. Bet vienmēr taču ir kritušie. Hmh… Pat eņģeļi krīt.
No angļu valodas tulkojusi Inta Strautniece. Izdevusi Zvaigzne ABC.
Attēls no Zvaigzne ABC (grāmatas vāks). Attēli kolāžā no interneta resursiem.
grāmatu dienasgrāmatas 