Dzīvot. Iemesli. Iemesli. Dzīvot
„Viņa ir skābeklis, ogleklis, ūdeņradis, slāpeklis, kalcijs un fosfors. Tie paši ķīmiskie elementi, kas sastopami katrā no mums, bet es nespēju atvairīt domu, ka viņā ir kaut kas vairāk par tiem, ka Violetā eksistē vēl citi, nevienam nezināmi elementi, kuru dēļ viņa atšķiras no visiem pārējiem.”
Mēs esam zinātniski definējams molekulu kopums, bet mēs esam arī kaut kas vārdos neaprakstāms. Kādam mēs esam tikai elementi uz Zemes, tādi paši kā visi pārējie, bet kādam mēs esam Visums. Taču pat ar Visumu nav gana, ja problēma ir sevī pašā un ja nevari sadzīvot ar sevi.
Kas vispār esi tu pats? Tavs ķermenis – tavas rokas un kājas, deguns un bedrītes vaigos; tava spēja elpot uz dzirdēt, garšas patika pret asiem ēdieniem; tavas smadzenes un spēja domāt. Tavs domu gājiens. Kur beidzas ķermenis – viss fiziskais – un kur sākas garīgais, tava personība?
Šis jautājums aktualizējās saistībā ar garīgajām saslimšanām – garīgajām, psihiskajām vai mentālajām, lai kā arī tās sauc. Šajos gadījumos zāles situāciju neatrisina, jo tā prāta daļa arī veido personību. Ir jau jauki, ja vari būt īpašs, bet, ko darīt, kad jādzīvo pasaulē, kur visi pārējie ir parasti un nesaprot tevi? (Bet vai viņi nesaprot tādēļ, ka esi īpašs, vai arī otru cilvēku gluži vienkārši nav iespējams saprast?)
Vai pašnāvība situāciju atrisina? Vai cilvēks izdara pašnāvību vai ir pašnāvības upuris? „Upuris” – jo nav izvēles. Bet vai tiešām nav?
Es neteiktu, ka Finčs visu laiku centās izdomāt dažādus veidus, kā nomirt. Viņš centās palikt Nomodā – dzīvot, lai piedzīvotu. Manuprāt, dzīves jēga ir mirkļos un mazos vai lielākos sīkumos. Man šķiet, Finčs domāja līdzīgi, tikai viņam vajadzēja, lai šie mirkļi ar dzīves jēgu būtu visu laiku, un, kad to nebija (jo tie nevar būt visu laiku), viņš tos centās radīt.
Varbūt viņš pārdozēja. Ne jau narkotikas, bet dzīves jēgas mirkļus. Varbūt beidzās tie, ko liktenis bija Finčam atvēlējis. Varbūt tas viss vai arī visa tā trūkums un beigas viņu nospieda.
Dzīve nav loģiska un jēgpilna 24/7. Nav tikai „spožās dienas”, ir arī lietainās, skumjās, šķietami bezjēdzīgās, kad skolas solā jānosēž astoņas stundas un nevar izraisīt ugunsdzēsības trauksmi, lai skrietu ārā apskatīt vienīgo dzērvi štatā.
Varbūt mēs mirstam tad, kad pārdozējam domas. Kad izdomājas visas mums atvēlētās. Kad beidzas nevis vārdi vai notikumi, bet domas.
Un vai eksistē perfektas dienas? Reizē jā un nē. Nē, jo neeksistē perfektas dienas. Jā, jo eksistē tādas, kuras mēs varētu saukt par perfektām. Tādas, kuras mēs atcerēsimies, vēlēsimies, kaut varētu tās atkārtot, tajā pašā laikā zinot, ka tas nav iespējams un ka tādā veidā tās zaudētu savu burvību. Šo dienu dēļ ir vērts dzīvot. Un tu nekad nezini, kura būs šī diena. Varbūt tā būs rītdiena, varbūt šodiena, bet varbūt ne tik drīz. Tu pats vari mēģināt padarīt īpašu ikvienu dienu. Lai izdodas!
Grāmata izdota Zvaigzne ABC. Attēls no Zvaigzne ABC.
grāmatu dienasgrāmatas 